Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektora Jāņa Gardovska alga 2015. gadā sasniedza pat 98 672,6 eiro, kas ir aptuveni par 19 tūkstošiem vairāk nekā gadu iepriekš. Papildus šiem ienākumiem viņš 21 tūkstoti nopelnīja Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā un 61 tūkstoti - kādā Šveices pētniecības organizācijā. Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā esošajā nodokļu deklarācijā redzami arī J. Gardovska nekustamie īpašumi, tajā skaitā dzīvoklis Spānijā, kuru viņš pērn iegādājies par vairāk nekā 200 tūkstošiem eiro. Rektora īpašumā ir arī pāris zemes gabalu, un laika gaitā viņš dažādās bankās uzkrājis 91 000 eiro.
J. Gardovskis saka, ka savus daudzos amatus apvieno jau gadiem un tas viņam sanākot visai labi, taču daļēji atzīst, ka par ķirurgu strādā arī tāpēc, lai nezaudētu kvalifikāciju: «Nu, protams, citādi ko es darīšu pēc tam [pēc rektora amata termiņa beigām]? Ko tad es iešu ielas slaucīt? Katram sava kvalifikācija ir jāuztur.» Arī lielajam algas pieaugumam esot izskaidrojums: «Nu droši vien, ka par darbu, nevis par skaistām acīm. Mūsu universitāte ir lielākā naudas pelnītāja. Vairāk nekā 20 miljonus nopelnām paši, droši vien, ka Senāts to ir novērtējis, un arī rektoram šeit ir kaut kāds pienesums.»
RSU pārstāvis Edijs Šauers paskaidro, ka rektora darba samaksas politiku nosaka Senāts, kurš ņem vērā augstskolas finanšu resursus, darba samaksas pētījumu, kurā RSU piedalās reizi divos gados, kā arī Ministru kabineta (MK) noteikumus, kuros minēta minimālā rektora algas likme - 1410,07 eiro. «RSU rektora atalgojuma 40% veido valsts piešķirtie finanšu līdzekļi, bet 60% ir no pašu pelnītajiem līdzekļiem,» piebilst E. Šauers.
Savukārt Latvijas Universitātes (LU) iepriekšējais rektors Mārcis Auziņš (bija amatā līdz 2015. gada jūlija beigām) pērn algā no LU saņēmis 85 tūkstošus. Papildus šai summai viņa ienākumos kopumā parādās vēl 33 tūkstoši, taču lielākā daļa no tiem gūti, pārdodot īpašumu. M. Auziņš ir arī rekordists darbu apvienošanā - pērn ieņēmis 12 papildu amatus. Pēc rektora krēsla pamešanas darbu saraksts kļuvis mazāks, taču arī rektora laikā ne visi bijusi paša iniciatīva - vairāki bijuši saistīti ar rektora darbu, piemēram, visi rektori automātiski ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas locekļi. M. Auziņš vēl uzsver - daudzie darbi prasījuši savu: «Ja man būtu jāsaka, ka tie man galīgi neprasīja laiku un intelektuālo piepūli, tad tā nebūs taisnība.»
Šo rekordu gan jau paspējis pārspēt viņa pēctecis amatā Indriķis Muižnieks. Pērn otrajā pusgadā, pēc sēšanās augstskolas vadītāja krēslā, viņš paguvis ieņemt vēl 14 papildu amatus (jāpiebilst - ne visi gan tiek apmaksāti), bet algā no LU par pusgadu saņēmis jau 66 683 eiro. LU Senāta priekšsēdētājs Māris Kļaviņš Dienu informēja, ka arī šajā augstskolā rektora algu veido gan MK noteikumi, gan iestādes ienākumi un citi faktori.
Arī citu rektoru atalgojumi ir ievērības cienīgi, piemēram, Daugavpils Universitātes vadītāja Arvīda Barševska alga pērn bija 68 611,9 eiro, kas ir par deviņiem tūkstošiem vairāk nekā 2014. gadā. Viņš strādāja arī citus darbus, par kuriem kopumā saņēma 22 tūkstošus. Visi rektori piestrādā un saņem papildu ienākumus, piemēram, lasot lekcijas vai veicot pētījumus savā augstskolā, bet citi rod iespējas arī ārpus izglītības iestādes telpām.
Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis apgalvo, ka uz amatu apvienošanu var skatīties divējādi: «Cilvēki var būt ļoti talantīgi un tiešām darīt ļoti daudz lietu. Taču tādos amatos kā rektors ir tāda būtiska lieta, ko sauc par kompensācijas daļu. Proti, cilvēkiem maksā lielas algas, kompensējot, ka viņi nevar darīt kaut ko citu. Manā izpratnē šis ir būtisks faktors, runājot par rektoru algām. Es saprotu, ka cilvēki negrib pazaudēt kvalifikāciju, taču ir svarīgi apzināties, ka alga ir liela tāpēc, lai nedarītu daudz citu lietu.» R. Ķīlis uzskata, ka rektora amatā vispār nevajadzētu atrasties akadēmiskiem cilvēkiem, jo viņiem vienmēr atrodas attaisnojumi darīt papildu darbus. «Runājot par faktu, ka izglītības ministrs, kas atbild par visu nozari, saņem ievērojami mazāk, tas nav adekvāti. Taču mēs redzam, ka algu valsts sektorā ceļ ļoti laiski. Tur ir dažādi apsvērumi, piemēram, ka vēlētāji varētu to nesaprast. Taču jāatzīmē, ka Latvijas iedzīvotāji bieži neiedomājas, ka arī daļa no augstskolu budžeta tiek samaksāta no nodokļu maksātāju naudas. Šobrīd augstskolas ir neatkarīgas, un valstij nav teikšanas, cik saņems rektors vai kas viņš būs. Sanāk situācija, ka ir valsts dibināta augstskola, kurā valstij nav nekādas teikšanas.»
Vienu no mazākajām algām saņem Latvijas Jūras akadēmijas rektors Jānis Bērziņš. Neskatoties jau uz tā salīdzinoši nelielo summu, alga kopš 2014. gada piedzīvojusi sešu tūkstošu kritumu. «Mēs vienkārši vadāmies atbilstīgi augstskolas kopējām iespējām, un tās ir stipri kritušās. Mums krīzes laikā apgrieza finansējumu, un tas vēl nav atgūts. Badā es neesmu, taču akadēmijai ir ļoti sarežģīts finansiālais stāvoklis, atklāti runājot,» situāciju komentē J. Bērziņš. Viņš atzīst, ka labprāt saņemtu vairāk, taču algai jābūt saskaņotai arī ar citu darbinieku atlīdzību.
Jebkura augstskola izdod administratīvo aktu, proti, diplomu, tāpēc to rektori uzskatāmi par valsts amatpersonām un viņu nodokļu deklarācijas (arī privāto augstskolu) ir brīvi pieejamas. Apskatot privāto izglītības iestāžu vadītāju ienākumus, paveras dažādas ainas. Viens no pelnošākajiem ir Rīgas Juridiskās augstskolas vadītājs Džordžs Ulrihs ar 96 tūkstošu lielu algu. Jāatzīmē gan, ka viņš nedzīvo Latvijā, tāpēc 20% no summas veido ceļa izdevumi. Citus amatus viņš neieņem.