Nē, es domāju, ka ar nelielu pārsvaru briti tomēr nobalsos par palikšanu Eiropas Savienībā (ES). Tas ir lielākais satricinājums ES vēsturē. Ja skatāmies ļoti merkantili - no ES aiziet valsts, kas ES budžetā iemaksā par 10 miljardiem vairāk, nekā saņem atpakaļ. Šīs nav labas ziņas ne ES, ne Latvijai. Baidos, ka tas varētu nozīmēt arī atgriešanos pie negatīva iekšzemes kopprodukta.
Pēc Brexit sociālajā tīklā Twitter rakstījāt: «Cik daudz truluma un augstprātības izteikumos par britu referendumu...» Vai tas attiecināms arī uz Latvijas publisko viedokļu telpu?
Tas pirmām kārtām bija par Latviju. Trulums ir ļoti plakani vērtēt, kāpēc tas ir noticis, un mēģināt to saistīt tikai ar to, ka briti nesaprot, ko viņi dara. Nezin kāpēc neviens nerunā, ka viņiem ir arī savas nacionālās intereses. Visu norakstīt tikai uz Farāža un Džonsona kampaņas veiklību ir diezgan muļķīgi, ņemot vērā, ka pretī spēlēja vieni no labākajiem politiskās komunikācijas speciālistiem Lielbritānijā. Daudz jēdzīgāk un produktīvāk ir runāt par to, ka ir arī problēmas pašā ES. Jāmēģina saprast, kas ir tās problēmas, un tās jārisina, nevis jālamājas, ka briti ir neaptēsti.
Tad jūs teiktu, ka daļa vainas jāuzņemas ES?
Es negribu lietot apzīmējumu «jāuzņemas vaina» - tā mēs varam vainīgos meklēt ļoti daudz. Daži jau pamanījušies izteikties, ka vainīgi ir pensionāri. Jārunā par faktoriem, kas to ir ietekmējuši, nav viena faktora, nav viena vainīgā.
Kā vienu no galvenajiem referenduma iznākuma iemesliem min imigrāciju.
Jā, taču jāsaprot, ka, vispārīgi sakot, šis referendums ir trīs gadus vecs. Lēmums par to, ka tas varētu notikt, tika pieņemts 2013. gadā, kad Konservatīvā partija gatavojās parlamenta vēlēšanām. Toreiz imigrācija nebija tik ļoti aktuāla un, domājot par referendumu, šis faktors visdrīzāk tika aplūkots tikai garāmejot, par būtisku aktualitāti tas kļuva 2014. gada beigās un 2015. gadā, kad Eiropā ieplūda vairāk nekā miljons bēgļu, patvēruma meklētāju, radot spriedzi ES dalībvalstīs. Nu šis ir būtisks faktors, mēs redzam, kādus panākumus Eiropā gūst antiimigrantu partijas, un tam ir savi nopietni iemesli. Ja mēs turpināsim izlikties un teikt, ka viss ir ļoti normāli un ar ES viss ir kārtībā, tas ir ceļš uz pilnīgu nekurieni.
Vai ir iespēja, ka referendums tomēr nebūs izšķirošs un parlaments ies citā virzienā?
Ja tā būtu jebkura cita valsts, varētu būt varianti, bet mēs runājam par Lielbritāniju, kurai ir gadsimtiem ilga parlamentārisma tradīcija. Tur tomēr cilvēki saprot, kas ir un kas nav atļauts, arī ja tas nav ierakstīts likumos. Kemerons ļoti skaidri ir runājis, ka šim procesam ir jānotiek. Arī Eiropas līderi skaidri ir teikuši, ka sabiedrības viedoklis ir respektējams. Lai ko es domātu par paša referenduma iznākumu, es nespēju iedomāties, ka tas tiek vienkārši ignorēts un dzīve notiek tāpat kā iepriekš.