Es saprotu vajadzību pēc politiskajām sacensībām un debatēm, bet tā nav, ka Varšava distancējas no Eiropas. Tieši pretēji - mēs gribētu sniegt lielāku ieguldījumu Eiropas debatēs. Mēs saprotam, ka ES tagad ir problēmas, ir izaicinājumi, ar kuriem jātiek galā. Eirozona mūs neietekmē tieši, bet tā ir svarīga arī mums. Savienībā valda eksistenciāla krīze, kas saistīta ar migrācijas problēmu, kurai vēl aizvien nav visaptveroša risinājuma. Polija vēlas, cik vien iespējams, iesaistīties labāka risinājuma meklējumos. Nesaprotu, kāpēc kāds varētu domāt, ka mēs distancējamies.
Viens no piemēriem, kas nāk prātā, ir fakts, ka Polijas jaunā valdība pēc Briselē notikušajiem terora aktiem martā paziņoja, ka neuzņems noteikto migrantu skaitu.
Pašreizējās migrantu krīzes risinājums gluži vienkārši nedarbojas. Mums vajag visaptverošu risinājumu. Mums vajag labāku robežkontroli, vajag samazināt iespējamos riskus, pirms domājam par jebkādu migrantu skaita pārdalīšanu ES. Polija jau no paša sākuma ir bijusi ļoti aktīva un konstruktīva. Pirmkārt, mēs atbalstījām likumdošanas grozījumus, ar mūsu atbalstu jau ir notikusi ES robežu kontroles reforma. Mums ir ES un Turcijas vienošanās, kura strādā labi. Mēs nolēmām atbalstīt humāno fondu, kas noderētu nekontrolētas migrantu plūsmas gadījumā ES iekšienē. Ir diezgan daudz iniciatīvu. Tas nebūtu iespējams bez Polijas atbalsta un ieguldījuma. Vienīgā lieta, kurai mēs nepiekrītam, ir jebkāda veida piespiedu pārmaiņas bēgļu un migrantu politikā. Mēs ticam, ka dalībvalstīm pašām ir jālemj par savu migrācijas politiku - tas ir priekšnosacījums, lai to atbalstītu sabiedrība. Nevar veidot šādu svarīgu politiku bez sabiedrības vienprātības.
Pēdējā gada laikā politiķi un analītiķi pauduši viedokli, ka ES daļēji saistībā ar migrācijas krīzi atkal sāk asāk sadalīties Rietumeiropā un Austrumeiropā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Demokrātijā cilvēkiem atšķiras viedokļi, tas ir dabiski, un tur nevajadzētu nevienu vainot. Es ceru, ka ES var atklāti debatēt par to, kā attīstīties tuvākajā nākotnē, it sevišķi tagad, kad mums ir tik pretrunīga situācija. Nav viena vienkārša risinājuma, tāpēc mums ir jādiskutē. Tam nevajadzētu būt izaicinājumam tik stabilai un labi finansētai organizācijai kā ES.
Es saprotu, ka ir politiķi, kas gribētu sadalīt ES un uzturēt mazus, sev izdevīgus grupējumus uz ES rēķina. Taču es ieteiktu neizvēlēties šādu ceļu, jo tas ir vienkāršākais veids, kā padarīt ES vājāku. Priekšnoteikums Eiropas lomas saglabāšanai pasaulē ir mērogs - tas mūs padara par globālā tirgus centrālo punktu. Ja mēs zaudēsim šo mērogu, mēs zaudēsim ietekmi. Pat tagad tā nav tik iedarbīga. Mums vajag vairāk ietekmes. Tāpēc jebkurš, kas piedāvā mazas, ērtas vietas tikai sev, spēlē negatīvu lomu visa kontinenta nākotnē.
Kāds ir jūsu viedoklis par pašreiz skaļāko notikumu ES - Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no Savienības? Nav noslēpums, ka Lielbritānijā ir daudz viesstrādnieku arī no Polijas.
Tas ir tikai viens situācijas aspekts. Ar Brexit tie, kuri strādā un palīdz britu ekonomikai, zaudēs tiesisko pamatu, kas šobrīd nodrošina viņu tiesības. Taču tas nenozīmē, ka Lielbritānija vienas nakts laikā kļūs par noslēgtu ekonomiku. Starpība būs tikai strādnieku nodrošinājumā. Tas, protams, ir negatīvs aspekts, no kura mēs vēlētos izvairīties. Taču Brexit nozīmētu arī to, ka mēs varam risināt ES problēmas ar izstāšanās scenāriju - tas būtu ļoti slikts piemērs daudzām citām Eiropas valstīm. Es redzu, ka lielākajai daļai ES dalībvalstu ir kādas problēmas ar Savienību - vai nu ES vienoto tirgu, migrāciju, eirozonu, vai fiskālo atbildību utt. Bet, ja katra valsts apsvērtu izstāšanās scenāriju kā savu labāko risinājumu katrai problēmai, mēs būtu nepatikšanās. Tāpēc Brexit jautājumā stratēģiskais aspekts ir ļoti izšķirošs. Eiropai būtu labāk, ja problēmas tiktu risinātas diskusiju ceļā.
Pašlaik Brisele arī ar mūsu atbalstu izrāda, ka tā ir gatava klausīties un diskutēt, tas šobrīd ir ļoti svarīgi Lielbritānijas pilsoņiem. Viņi uzskata, ka neviens nav pievērsis uzmanību viņu bažām un satraukumam, jo līdz šim jebkādas sūdzības par Briseli tika deleģitimētas ar frāzēm: «tas nav pareizi», «tas nav gudri» utt. Tagad Brisele ieklausīsies uzmanīgāk, un tās ir lielas pārmaiņas. Ja jūs vēlaties saglabāt Savienību, jums ir jādemonstrē, ka dalībvalstu viedokļi un pozīcijas tiek nopietni ņemtas vērā. Šādas pārmaiņas var ievadīt antikrīzes scenāriju. ES varētu iekšējo situāciju padarīt veselīgāku, taču tas šobrīd ir atkarīgs no britiem. Varbūt nu jau ir par vēlu šādām pārmaiņām, varbūt šīs pārmaiņas nav tik saturīgas un nozīmīgas, kādām tām vajadzētu būt. Briti pavisam drīz tām izteiks savu novērtējumu.
Vai sajūta, ka Brisele neieklausās, ir arī daļa no Polijas valdības bažām?
Dažkārt man ir sajūta, ka Brisele gribētu, lai pasaule sastāvētu tikai no Briseles tehnokrātiem un dzīve būtu bez bažām. Tomēr tas nav vairākuma viedoklis.
Vai mēs, Eiropas Savienība, neesam aizmirsuši Ukrainu? Pēdējā gada laikā šķiet, ka migrācijas krīze ir aizēnojusi problēmas Ukrainā. Tagad arī EK prezidents Žans Klods Junkers apmeklēja Krieviju.
Es līdz galam nesapratu prezidenta Junkera nodomu, plānojot šādu vizīti. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tās satura un vēstījuma, tāpēc es domāju, ka mums vajadzētu būt uzmanīgiem ar šādiem diplomātiskajiem soļiem. Taču tā, protams, ir viņa paša atbildība. Es arī neteiktu, ka visa Savienība ir aizmirsusi Ukrainu.
Jāpiekrīt gan, ka mums ir problēma. Es pilnībā saprotu, ka dažādu politisku iemeslu dēļ ir jāpasteidzina bezvīzu procesa izskatīšana ar Turciju, bet es nevaru piekrist, ka tas tiek darīts uz citu rēķina. Ukraina un Gruzija ir darījušas ļoti daudz un maksājušas dārgi, lai izpildītu saistības, kas ļautu iegūt bezvīzu režīmu. Šī procesa paildzināšana nodarītu būtisku ļaunumu proeiropeiskajiem spēkiem šajās valstīs. Varētu teikt, ka mēs netieši palīdzam Krievijas spēkiem šajā reģionā. Ja mēs no Rietumiem nevaram nosūtīt pozitīvu ziņojumu uz Ukrainu un Gruziju, tas nozīmē, ka proeiropeiskie spēki tur kļūst vājāki un vājāki. Vienu dienu mēs pamodīsimies, un šajās valstīs vairs nebūs partneru Eiropai. Tas būtu liels zaudējums ne tikai Polijai, ne tikai reģionam, bet visai Eiropai. Tas ir bezatbildīgs kurss.
Kādu redzat ES nākotni? Vai tā spēs izturēt spiedienu un izdzīvot?
Ja jūs man to jautātu pirms desmitiem gadiem, man būtu pilnīgi skaidra atbilde. Jebkurš varētu teikt, ka nākotne ir spoža un viss ir skaidrs - mēs esam sevi labi definējuši, mums ir izsmalcināts administrācijas aparāts, labi finansētas politikas iestrādnes un lieliska vienprātība. Bet šodien jebkāds scenārijs ir iespējams. Tā, protams, ir negatīva pārmaiņa, jo Eiropai var iztēloties jebkādu nākotni. Mēs varam to uzturēt un attīstīt, bet varam arī netieši palīdzēt iznīcināt. Tas būtu liels zaudējums, jo integrācijai Savienībā ir acīmredzama pievienotā vērtība - gan labklājības, gan drošības jautājumos. Tas būtu milzīgs zaudējums, ja mums vairs nebūtu šī instrumenta, kas varbūt ne vienmēr ir tik produktīvs, kā gribētos, bet kopumā strādā labi, un tāpēc tam vajadzētu būt pārstrādātam, nevis salauztam.
Vai ar tādām valstīm kā Polija, kuras valdība bieži iebilst Briselei un ne vienmēr pieņem, ka ES lēmumi ir tie labākie, Savienībai nav risks kļūst pārlieku smagnējai?
Es nedomāju, ka vienota lēmumu pieņemšana nozīmē pakļaušanos. ES vajadzētu būt balstītai uz patiesu un atklātu dialogu un debatēm. Tagad mēs debatējam par ES nākotni, bet tas nav strīds. Mēs neesam galda pretējās pusēs, mēs sēžam blakus. Mums ir debates par šī brīža realitātēm - nevienam nav skaidras vīzijas, ko darīt ar šo kontinentu, tāpēc atklātas sarunas ir vajadzīgas.