Galvaspilsētas izpilddirektora lēmumu anulēt atļauju rīkot Rīgas centrā izstādi Maidana cilvēki daļa publikas vērtēs kā likumsakarīgu, ņemot vērā, kāds politiskais spēks vada pašvaldību. Manuprāt, tas būtu pārspīlējums, bet Radzeviča lēmums tomēr liekas kļūdains.
Tātad izpilddirektors norāda, ka apsardze bija jānodrošina pašiem izstādes organizatoriem, tas nav darīts, attiecīgi šāds lēmums. Pat ja formāli Radzevičam ir taisnība, iedomāsimies situāciju, ka rīkotāji būtu kādu nolīguši uzmanīt izstādi. Papildus būtisks apstāklis ir skarbā patiesība, ka Rīgā ir cilvēki, kuri vēlas cīnīties ar simboliem un vizuāliem tēliem, tātad tie jebkurā gadījumā ierastos izstādi demolēt. Ņemot vērā, ka noalgotais apsargs, visticamāk, nebūtu policists, kura statuss tomēr rada zināmu respektu, rezultāts būtu šī cilvēka fiziska saķeršanās ar vandaļiem. Tā teikt, kaut kas vēl bezjēdzīgāks.
Tātad, manā skatījumā, pašvaldībai vajadzēja nevis atsaukties uz likuma burtu, bet rīkoties, vadoties pēc veselā saprāta. Proti, ja ir indikācijas (pirmā demolēšana), ka izstāde (tikpat labi cits publisks pasākums) izraisa pretreakciju, un šādi konflikti Rīgai godu nedara, tad pašvaldībai tomēr vajadzēja atrast iespēju nodrošināt pašvaldības policijas apsardzi, pat ja normatīvais regulējums to neprasa. Šāda loģika attiecas uz jebkuru nevēlamu situāciju: var, protams, mazgāt rokas nevainībā, bet, ja atļauja kaut ko rīkot ir dota, pareizāk ir, ja pašvaldība nedistancējas.
Pretējā gadījumā baidos, ka Rīgas, kurai ir ambīcijas būt par garīgu aktivitāšu centru, publiskajā telpā turpmāk vispār nebūs vietas mākslas darbiem (to skaitā bez politiska zemteksta), kuri kādam var izraisīt agresīvus impulsus. Tam pat nav jābūt kaut kam līdzvērtīgam bēdīgi slavenajai lellei Stūra mājā, kas pirms dažiem mēnešiem izraisīja līdzvērtīgas kaislības - pietiks ar ko tādu, kas kāda indivīda ieskatā ir «mēsls, nevis māksla» (tas, ka mūsu sabiedrībā netrūkst lietpratēju tikumības un mākslas jautājumos, šķiet, vairs nav jāpierāda).
Savukārt Radzeviča arguments, ka izstāde novācama, jo mākslinieks esot nepieņemami izteicies par cittautiešiem Latvijā, ir dīvains, ja izteikums nav saistīts ar izstādīto darbu saturu. Tikpat labi būtu jāaizliedz Vāgnera skaņdarbi, jo autors neizcēlās ar iecietību pret ebrejiem, vai Dostojevska iestudējumi, jo Fjodors Mihailovičs par dažām Krievijas impērijas tautām ir izteicies tā, ka slikti paliek.
Īsi sakot, notikušais (Iekšlietu ministrijas atbildība ir atsevišķa tēma) ir slikta ziņa Rīgas kultūras telpai, neatkarīgi no pilsētnieku politiskajām simpātijām.