Ko jūs gribējāt zināt? - jautā Solvita. Samulstu un saku, ka gribu zināt, kā ir būt mammai, kuras dēls nespēj staigāt. «Ar to sarod jau no bērna mazotnes. Neesmu norakstīta!» atbild Solvita.
Kukulītis no Bauskas
«Roberta diagnoze ir cerebrālā trieka. Viņš piedzima priekšlaikus,» stāsta Solvita. «Uzreiz jau neviens nepasaka, kas ir ar bērnu, tikai ar laiku saproti.» Roberts sēdēt sācis tikai trijos gados. Runājis gan agri. «Lielāko daļu pretī, pirmais vārds bija «tētis»,» Solvita smaidot atminas. Vēlāk iemācījies velties. Ome vēl tagad par šo joku puiku saucot par Kukulīti. Kad Kukulītim rāpošanas māka bija rokā, sākušies arī pirmie nedarbi. Lielāko Roberts nostrādāja pie Iecavas omes. Kamēr mamma izgājusi, Roberts ar āmurīti klauvējis pa logu, līdz stikli izbiruši. «Kāpēc to darīji?» - «Es taču izsitu logu savā istabā, nevis tavā,» atbildējis Roberts.
Toreiz Solvita nedzīvoja Rīgā, bet Bauskas pusē. Taču rajonā nebija speciālās skolas, kur mācīties bērniem ar kustību traucējumiem. Tāpēc ģimene pārcēlās uz Rīgu, zēns sāka iet Rīgas 45.vidusskolā, kur ir klase bērniem ar kustību traucējumiem. Abas omes joprojām dzīvo Bauskas pusē, Solvita un Roberts ir bieži tās puses viesi. Ja viņas dzīvotu Rīgā, Solvitai būtu, kas izpalīdz. Robertam nepārtraukti vajadzīga asistenta palīdzība. Tāpēc Solvita ik dienu ir skolā, gaida. Dažreiz izlīdzot draudzenes.
Sāpi tur sevī
«Gribu vairāk patstāvības iemācīt,» Solvita stāsta. Tagad zēnam pazudusi nedrošība. Varot kājas pats ielikt mašīnā, ar riteni braukt un palīdzot vilkt bikses. Jūtams, ka kājas stingrāk turas uz zemes. Sekmes zēnam esot labas. Nesen mammai zvanījis un jautājis: «Mammu, tu sēdi?» - «Jā, mašīnā esmu.» - «Lasīšanā dabūju 10!» Roberts mammai vienmēr stāstot par panākumiem.
Roberts grib staigāt, skriet citiem līdzi. Tāpēc Solvita izvērtē, vai braukt uz tusiņu, kur ir veseli bērni, vai tomēr ne. Ja kāds aizskar, Roberts sāk raudāt, ka nestaigā, un sāpi ilgi tur sevī. «Arī pašai grūti,» atzīst Solvita. «Bieži šādos tusiņos sievietes sāk stāstīt - mans dēls māk šito un to. Tādas lietas nav jāstāsta, ja zini, ka blakus ir slimi bērni,» viņa uzskata. Spars cīnīties uznākot uzplūdiem. Ja Roberts jūt, ka mamma sagurusi, viņš sakot - tu atkal siho. Jā, viņš saka siho, nevis psiho. Tad aizrāpojot līdz datoram un sakot, lai mamma iziet ārā pastaigāties.
Līdz kaklam rati
Solvitas ikdiena ir rūpes par dēlu. Vienīgais ģimenes apgādnieks ir Roberta tētis. Viņš devies peļņā uz ārzemēm. Ģimene nav tikusies gadu. «Pie visa var pierast, dienas ātri paiet. Varbūt vīrs atbrauks uz Lieldienām, varbūt ne,» viņa spriež. Abi ik vakaru sarunājas skaipā. Arī pastrīdēties sanākot. «Ja vīrs atbrauks uz Latviju, ko darīs? Neko! Man šeit ir, par ko domāt, darīt, bet viņam darba nebūs.» Iespējams, ka nākotnē abi pārcelsies pie tēta uz Angliju, bet pagaidām Robertam jāpabeidz 2.klase. «Tad jau manīs, kā būs,» nosaka Solvita.
«Kad Roberts bija maziņš, uz maziem bērniem nevarēju paskatīties. Viņi varēja būt vai nebūt. Esmu tikusi tam pāri. Arī rati man ir līdz kaklam. Man ir sajūta, ka esmu izaudzinājusi trīs vai četrus bērnus, ka man ir liela ģimene. Jo ikdienā daru visu - palīdzu noģērbties, apģērbties, un tas nekad nebeidzas. Par otru bērnu nedomāju. Ja būs divi, viens paliks novārtā. Tā nedrīkst.»