Taisnības labad jāatzīst, ka ir arī kāda novitāte, kuru vienīgo būvniecības nozares pārstāvji uzteic, - būvatļauju varēs apstrīdēt tikai viena mēneša laikā no tās spēkā stāšanās dienas, tas nozīmē, ka apstrīdēt varēs tikai, pirms vēl pasūtītājs sācis būvdarbus un ieguldījis lielus līdzekļus.
Termins «būvatļauja» maldina
Jāteic, ka lielākie pārmetumi gan veltīti ne tik daudz pašam likumam, cik to pavadošajiem MK noteikumiem. Tāpat vēl līdz šim trūkst nacionālo standartu, kas būtu saistoši būvniekiem un saprotami pasūtītājiem un būvuzraugiem, vērtējot darbu kvalitāti. Būtiskākās likuma izmaiņas ir saistītas ar procesu līdz būvdarbu sākšanai. Proti, Būvniecības likums paredz, ka par būvniecības iecerēm vairs netiek izsniegts plānošanas un arhitektūras uzdevums, bet tiek izsniegta būvatļauja. Lai to saņemtu, būvvaldē jāiesniedz būvniecības iesniegums ar klāt pievienotu būvprojektu minimālā sastāvā. Pēc saņemto dokumentu izskatīšanas būvvaldei viena mēneša laikā jāizdod būvatļauja, kurā uzreiz jānorāda projektēšanas nosacījumi detalizētai projekta izstrādāšanai un nosacījumi būvdarbu sākšanai. Par katra šā nosacījuma izpildi pasūtītājam ir nepieciešams saņemt atbilstošu būvvaldes atzīmi. Tikai pēc šādu atzīmju saņemšanas un tad, kad būvatļauja būs kļuvusi neapstrīdama, pasūtītājs var sākt būvdarbus. Kā norāda gan pašvaldību būvvalžu pārstāvji, gan arhitekti, konkrētajā gadījumā termins «būvatļauja» ir maldinošs, jo saskaņā ar jauno regulējumu tas tikai dod tiesības sākt projektēšanu, nevis būvdarbus.
Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centra vadītāja un Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētāja Elīna Rožulapa stāsta, ka būvatļaujas saņemšana ir gan laika, gan darba ietilpīgs process, jo tās saņemšanai jau jāiesniedz minimāls būvprojekts. «Jaunajā regulējumā ir daudz pretrunu, katra būvvalde normas traktē atšķirīgi, jo nav vienotas to interpretācijas. Piemēram, ja būvniecības laikā tiek veiktas izmaiņas būvprojektā un tās ir nopietnas, būvvalde var prasīt būvdarbu apturēšanu un jaunas ekspertīzes veikšanu. Problēma ir tā, ka nav kritēriju, kas noteiktu, kādas izmaiņas ir vai nav uzskatāmas par būtiskām. Katra būvvalde to traktē atšķirīgi. Neattaisnojas arī tas, ka ikkatrai būvju grupai ir sava dokumentācija. Unificētas veidlapas un prasības būtu daudz efektīvākas, jo pašlaik tas viss ir pārlieku sadrumstalots,» normatīvā regulējuma nepilnības raksturo E. Rožulapa.
Trūkst kritēriju
Tam, ka jaunās normas ir iespējams traktēt pārāk dažādi, jo trūkst skaidru kritēriju, piekrīt arī Ķekavas būvvaldes vadītāja Inese Aizstrauta un Valmieras pilsētas pašvaldības pilsētas galvenais būvinspektors Juris Mellēns. «Attiecībā uz jaunā regulējuma sadrumstalotību pārfrāzējot var teikt: tie paši vēži, tikai katrs savā kulītē. Proti, tagad katrai darbībai, lai cik tā arī būtu līdzīga citām, ir sava atsevišķa dokumentācija. Tas birokrātiju tikai palielina, visa diena aiziet vienos papīra darbos. Jāteic, ka pēc Zolitūdes traģēdijas, veidojot jauno likumu un MK noteikumus, mēs no viena grāvja esam iebraukuši otrā grāvī, kad, nosacīti runājot, katras skrūves ieskrūvēšanai ir sava procedūra,» stāsta J. Mellēns. Viņš arī bilst, ka liela problēma ir kritēriju trūkums, kas nozīmē, ka daudzas normas neizbēgami tiks tulkotas dažādi un tas var radīt potenciālas konfliktsituācijas.
J. Mellēns atzīst, ka viņa skatījums uz notiekošo ir pesimistisks, jo nav ne jausmas, kā to visu iespējams savest kārtībā. To, ka būvatļauju izsniegšanai un citām būvniecības procedūrām nav nedz vienādu termiņu, nedz vienotas dokumentācijas, kā vienu no galvenajām problēmām saredz arī Latvijas Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Gultnieks.
Trūkst nacionālo standartu
Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grīnbergs teic, ka jaunais regulējums galvenokārt ietekmē būvuzraugu un būvvalžu darbu, kā arī procesus līdz būvniecības sākšanai. «Mūs, būvniekus, visvairāk uztrauc tas, ka vēl joprojām nav izstrādāti nacionālie standarti būvniecībā, kas ļautu pēc saprotamiem kritērijiem izvērtēt būvdarbu kvalitāti. Uz šiem standartiem varētu balstīties arī pasūtītājs. Vēl viena problēma, kuru jaunais regulējums vispār nerisina, ir celtnieku profesionālā kvalifikācija. Visāda veida sertifikācija ir nepieciešama būvdarbu vadītājiem, taču tie cilvēki, kas reāli strādā būvlaukumos, var būt vispār ar pamatizglītību, viņiem netiek izvirzītas nekādas kvalifikācijas prasības,» stāsta N. Grīnbergs.
Taujāts, vai tā nav pašu būvkompāniju atbildība, ka tās pieņem darbā būvlaukumā teju ikvienu, būvnieku pārstāvis taisnojas, ka tajā vainīga publiskajos iepirkumos dominējošā zemākā cena, kas no darba tirgus izspiež kvalificētos strādniekus, kuriem jāmaksā lielāks atalgojums. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs, lūgts vērtēt jauno būvniecības regulējumu, teic, ka «ir jāpārskata vairāki MK noteikumi, lai vienādotu procedūras dažādām būvēm un novērstu tajos konstatētās nepilnības».
J. Spiridonovs pat gatavs piekrist, ka pēc Zolitūdes traģēdijas, strādājot pie jaunā būvniecības regulējuma, daudz kur ir ievērojami paplašinātas administratīvās procedūras un tagad, aprobējot likumdošanas normas praksē, var konstatēt, kur birokrātisko prasību apjoms nav saistīts ar lielāku drošību vai labāku kvalitāti. Tajā pašā laikā ierēdnis uzsver, ka jauno normu atšķirīgās interpretācijas iespējas ir normāla lieta, jo «būvvaldēm jāļauj domāt ar savu galvu. Nav iespējams uzrakstīt priekšā, kā rīkoties visās situācijās. Tāpēc būvvaldēs ir speciālisti, kas spēj izvērtēt dažādus gadījumus un pieņemt lēmumus, par kuriem uzņemas atbildību». Tas gan nenozīmē, ka var interpretēt obligāti piemērojamās procedūras vai standartus. Attiecībā uz būvniecības nacionālo standartu neesamību J. Spiridonovs stāsta, ka pirms nedēļas izsludināti divi iepirkumi atsevišķu standartu izstrādāšanai, bet nevar piekrist tam, ka darbs šajā jautājumā sākts tikai tagad. Tajā pašā laikā viņš iemet akmentiņu arī pašas nozares dārziņā. «Gribētu tomēr uzsvērt, ka normālās valstīs šādu nacionālo standartu izstrāde ir nozares ziņā un nenotiek par valsts naudu. Neviens taču netraucēja būvnieku asociācijām šādus standartus izstrādāt un iesniegt Ekonomikas ministrijā apstiprināšanai jau pirms vairākiem gadiem,» uzsver J. Spiridonovs.
Būvnieku pārstāvis N. Grīnbergs kritiku daļēji pieņem, atzīstot, ka nozare ir sadrumstalota, tajā ir daudz vāju asociāciju, kas apgrūtina standartu izstrādi. «Mums nav kapacitātes, lai tos izstrādātu, valstij būtu jāuzņemas koordinējošā loma. Runājot par to, ka standartu izstrāde citur nenotiek par valsts naudu, gribētu norādīt, ka citās valstīs savukārt būvuzraudzība nenotiek par būvnieku naudu. Savukārt Latvijā Būvniecības valsts kontroles birojs tiek finansēts no mūsu reģistrācijas nodevām,» uzsver N. Grīnbergs.