Okupācija, aneksija vai inkorporācija? Nošautajiem un uz Sibīriju izsūtītajiem tas ir vienalga. Savukārt pārējā latviešu tautas daļa milzīgo netaisnību, kas sākās 1940. gadā, sauc vienā vārdā - okupācija.
Neviena vēsturnieku komisija, neviens politiķis to nespēj mainīt. Notikušajai netaisnībai nevar piemeklēt juridiski korektu jēdzienu. Tas jautājums, kas tracina sabiedrību, nav vēstures zinātnes jautājums. Okupācija ir lielākais pāridarījums, ko latviešu tauta ir piedzīvojusi. Kamēr šis jautājums tiek uzturēts politiskajā dienaskārtībā, tas tiek uzturēts latvieša apziņā, bet, kamēr tas tiek uzturēts latvieša apziņā, latviešu tauta dzīvo pagātnē.
Kādam tas ir izdevīgi, ka vēlēšanu kampaņa notiek virtuālā pagātnes dimensijā, risinot septiņdesmit gadus vecus notikumus. Jo vairāk vietas politikā ieņem vēstures netaisnības, jo mazāk vietas pāri paliek šodienas netaisnībām. Nevienam politiķim nav bīstami runāt par latviešu izvešanu uz Sibīriju, ir bīstami runāt par izbraukšanu šodien.
Okupācijas tēma ir aktuāla, ja politiķi to uztur. Viens no veidiem, kā dienaskārtībā uzturēt okupācijas tēmu, ir to neatzīt. Okupācijas neatzīšana tracina latviešus un veicina etnisko balsojumu. Ir acīmredzams, ka pretkrieviski noskaņojumi mobilizē Saskaņas centra vēlētāju. Etniskais balsojums nozīmē arī to, ka nav vajadzīgs alternatīvs sociālekonomisks piedāvājums, bet tas ir jūtīgs jautājums. Patiesi alternatīvs piedāvājums izietu no SVF/EK aizdevuma programmas rāmjiem, savukārt ietekmīgo ārvalstu draugu atbalsts ir partijām, kuras pieturas pie prognozējamas politikas.
Etniskais balsojums, protams, ir ērts ne tikai SC, tas ir ērts visām partijām, kuras nevēlas, lai vēlētāja izvēli noteiktu sociālekonomiska motivācija. Ļoti saprotams ir SC politiķu mirkļa izdevīgums, izvairoties no skaidras valodas okupācijas jautājumā. Okupācijas atzīšana automātiski atņemtu pāris balsu SC, atdodot tās PCTVL. Bet SC grib uzvarēt šajās vēlēšanās, tā nevar atļauties zaudēt. Uzvarēt var godīgi, un uzvarēt var ar manipulāciju. Okupācijas neatzīšana ir manipulācija. Tā nevienam nav izdevīga un nav pareiza, jo ir negodīga. Tā izslēdz taisnīguma jēdzienu no politikas. Neatzīstot netaisnību pret latviešiem, grūti pārliecinoši runāt par taisnīgumu pret krieviem, par sociālo taisnīgumu, par taisnīgumu vispār.
Ja SC atkal izslēgs no valdības veidošanas, pamatojums būs okupācijas neatzīšana. Krieviem un amerikāņiem tas būs grūti saprotami, bet latvietim Jānim Urbanovičam to vajadzētu saprast. Latvieša pasaules izjūta ir jārespektē ar visu okupācijas traumu. To izdarot, ir iespējams panākt, ka latvieši vairāk respektē to plašo kopienu, ko pārstāv Saskaņas centrs.