Šogad Imantdienas notiks 9. jūlijā Cēsu Pils parka estrādē šī pasākuma 40 gadu jubilejas zīmē, turklāt muzicēs ne tikai Turaidas Roze, Autobuss debesīs un Raxtu raxti, bet arī pats komponists, kurš 2015. gada Imantdienu koncertā nepiedalījies savu politisko uzskatu dēļ.
Pirmās Imantdienas notika Vecpiebalgā 1976. gadā un tika aizliegtas 1982. gadā. Pēc 13 gadu pārtraukuma 1995. gadā tās tika atjaunotas. Gadu vēlāk, 1996. gada 6. jūlijā, SestDiena Imantdienu sakarā intervēja toreiz vēl «mūsējo» komponistu.
Salona intervijā Cilvēks no Zvaigžņu ielas Valdai Ģēģerei Kalniņš atklāja, ka mūzika viņu sākusi valdzināt ļoti agri: «Sestajā dzimšanas dienā man uzdāvināja vijoli, pēc kuras ilgi biju dīcis. Tad nebija vairs ne domāšanas, ne konstatēšanas, ļāvos valdzinājumam un gāju. Kad bija jāsāk skolas gaitas, mamma mani aizveda uz Dārziņa mūzikas vidusskolu. Bet tur mani izbrāķēja un atzina par nederīgu. Tā sāku mācīties Rīgas 24. pamatskolā. Ģimenei uzdāvināja vecas klavieres, centos pats apgūt gan tās, gan vijoli. Bet, tā kā viens pats neko nespēju izdarīt, tad sāku mācīties pie privātskolotāja. Pabeidzot 7. klasi, iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Tad sākās profesionāla mācīšanās.» Dziesmas meitenēm Kalniņš esot rakstījis tikai vienreiz, veltījumu kursa biedrenēm mūzikas skolā, pēc tam no šādas prakses atteicies.
Valda Ģēģere komponistam un politiķim jautāja, kāda ir viena cilvēka ietekme politikā, Kalniņš atbildēja, ka liela: «Tas ir redzams pasaulē. Ir briesmīgi piemēri. Diemžēl labo piemēru ir mazāk.» Atklājis, ka, politikā ejot, viņa mērķis ir bijis viens - piedalīties Latvijas atbrīvošanā, Imants Kalniņš sacīja, ka sevi lielā mērā uzskata par politiķi - arī tad, ja nav deputāts: «Kaut vai ar to, ka rīkoju Imantdienas koncertu. Tas ir mans galvenais politiskais ieguldījums.»
Atzinis, ka kļūdas cenšas neatkārtot, un to ļauj pieredze («Sākotnēji man ir bijusi ļoti neveiksmīga tā dzīves daļa, kas saistās ar ģimenes veidošanu. Tagad es zinu, kāda vērtība ir ģimene»), Kalniņš atklāja, kāda sieviete viņam vajadzīga blakus: «Manai sievietei ir jābūt bērnišķīgai. Tad man rodas vēlēšanās viņu aizsargāt.» Vaicāts, vai viņam patīk domās atgriezties pagātnē, komponists sacīja: «Atskatīties vai neatskatīties - tas nav no manis atkarīgs. Gribot negribot pagātne atgriežas caur kādām asociācijām un atgādinājumiem. Tā vienmēr ir kopā ar mums.» Ja reiz pagātne atgriežas, tad lai atgriežas ar mūziku!