Pretēji veselajam saprātam un Eiropas augstākās izglītības labajai praksei vienotas un ilgtspējīgas valsts augstākās izglītības politikas veidošanā, kas ietver arī vienotu pārvaldību, Latvijā joprojām visas augstskolas neatrodas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautībā. Vienotajā uzņemšanas sistēmā, kuras mērķis ir nodrošināt studējošo uzņemšanu un kas tika veidota reflektantu interesēs, sākotnēji bija paredzēts ietvert visas augstskolas. Patlaban tajā darbojas 11 augstskolas, tajā skaitā Latvijas Universitāte (LU). Vienotās uzņemšanas sistēmā iekļaujas visas universitātes, izņemot Rīgas Stradiņa universitāti (RSU).
Patlaban topošo studentu vienotā uzņemšana ir nevis mērķtiecīgi organizēta, bet drīzāk atgādina brīvprātīgo apvienību, kuras noteikumi ir saistoši tikai tās dalībniekiem. Atbildīgā ministrija - IZM - un tās vadība nav sakārtojusi šo jautājumu, tiek apsvērta iespēja stratēģisku medicīnas izglītības jautājumu risināšanu nodot VM, kuras darbības un piedāvātais redzējums ir tālu no mūsdienīga starptautiskai praksei atbilstoša studiju procesa organizācijas demokrātiskā sabiedrībā.
Saskaņā ar VM datiem Latvijā ir liels ārstu trūkums, sevišķi reģionos, turklāt nav racionāla pamata uzskatīt, ka tuvākajos gados situācija uzlabosies. Šai problēmai ir vairāki cēloņi - gan speciālistu aizplūšana uz ārzemēm zemo algu dēļ vai citām ar veselības aprūpi saistītajām jomām Latvijā, gan atbildīgā resora - VM - nespēja nodrošināt reģionus ar speciālistiem ilgtermiņā.
Jau ilgstoši pastāv objektīva vajadzība pēc lielāka skaita speciālistu sagatavošanas, garantējot izvēles iespējas potenciālajiem studentiem, ko nodrošina medicīnas studiju iespējas LU un RSU.
Jau ilgstoši budžeta vietu sadalījums līdzdiploma studijās, pēc VM ieteikuma, notiek RSU labā, nevis uz paritātes principiem starp abām universitātēm, tā kropļojot konkurenci un ierobežojot studentu iespējas studēt vienā no tām. Jau ilgstoši VM ir grūtības atrast nepieciešamo finansējumu tālākai šo speciālistu apmācībai rezidentūrā, tāpēc tagad tiek strauji virzīta absurda iecere par prasību LU finansēt rezidentūru no saviem līdzekļiem. Līdzīgi kā citās studiju programmās un pēcdiploma studijās, piemēram, doktorantūrā, tas nav jādara nevienai no universitātēm, bet gan valstij. Valstij jārod līdzekļi adekvātu rezidentūras vietu skaita finansēšanai un jāuzņemas atbildība par vienlīdzības principa ievērošanu valsts budžeta vietu pamatstudijās un atbilstoša finansējuma piešķiršanā abām mācību iestādēm. Vienlaikus potenciālajiem rezidentūras studentiem, kas nav izturējuši konkursu uz valsts budžeta vietām, jārada elastīga kreditēšanas sistēma, kas paredz iespēju dzēst kredītu pēc darba gadiem atbilstoši Latvijas reģionu nepieciešamībai.
* LU Medicīnas fakultātes dekāne