Modelī, kad valdību veido partiju koalīcija, diezgan bieža ir situācija, kad viens koalīcijas partneris pārmet otram, ka tas sācis uzvesties kā opozīcija. Ņemot vērā, ka, iesaistoties koalīcijā, ikviena partija nezaudē savas specifiskās intereses un darbības īpatnības, manā skatījumā viedokļu atšķirība, kamēr tā neparalizē koalīcijas darbu, ir normāla parādība, tomēr lai nu būtu. Un no šāda viedokļa Vienotības pārmetumi kolēģiem no Nacionālās apvienības (NA) un - savulaik - no zaļajiem zemniekiem, lai gan, atkārtošos, manā vērtējumā pārāk nervozi, atbilst noteiktai loģikai.
Interesantāk, kad Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, mazliet vulgarizēšu, sāk izteikties kā opozīcija pati par savu partiju. Kritizējot atsevišķus partijas deleģētos ministrus un netieši Laimdotu Straujumu (skeptisks vērtējums nākamā gada budžeta projektam, par kuru premjere un Āboltiņas līdzgaitnieks finanšu ministrs Jānis Reirs publiski izteikušies atzinīgi).
Cik noprotams, partijas priekšsēdētāja šādi cenšas mainīt viedokli par organizāciju kā miegainu un pašapmierinātu. Nolasāmā vēsts: mēs spējam būt paškritiski. Šāda taktika var būt auglīga, tomēr man būtu divas piezīmes un viens jautājums.
Pirmkārt, vienmēr pastāv risks, ka partijas kolēģu kritika, ja to īsteno cilvēks, kurš ne pirmo gadu partiju vada, var radīt jautājumu par vadītāja līdzatbildīgumu. Kā tad cienījamais līderis šādu kritizējamu situāciju pats pieļāvis? Otrkārt, neesmu pārliecināts, ka Latvijas publika, ņemot vērā politiskās elites uzvedību daudzu gadu garumā, vairs spēj novērtēt (noticēt) politiķa paškritiku.
Savukārt jautājums ir šāds: ja pateikts ir A, vai un kāds būs turpinājums? Proti, ja Āboltiņa paliek kritikas robežās, tad nav skaidrs, kāda šai kritikai jēga.
Man subjektīvi ir garlaicīgi apcerēt tēmu, vai Āboltiņas kritiskās piezīmes par partijas biedriem saistītas ar šauri definētu mērķi apkarot alternatīvus ietekmes centrus partijā. Labticīgi pieņemu, ka Āboltiņa patiešām apjautusi situācijas, kādā nonākusi Vienotība, vājumu (jautājumu par viņas līdzatbildību šobrīd noliekam malā). Un? Kas tālāk?
Neesmu kompetents izvērtēt Āboltiņas pārmetumu pamatotību; vienkārši loģika paredz, ka tik būtiskiem iebildumiem seko konkrētas darbības. Tām nav obligāti jāizpaužas kā personāliju maiņai, tās var iemiesoties politikas satura maiņā, kā instrumentu izmantojot ārkārtas kongresu, partijai saistošu lēmumu, kas pieņemti citā formā utt. Lai kādas būtu Vienotības vadošo politiķu personīgās īpatnības, pieņemu, ka šie cilvēki ir pietiekami pieredzējuši, lai nepieciešamās izmaiņas veiktu bez partijas sašķelšanās vai demonstratīvas grēkāžu upurēšanas.
Savukārt, ja partijas vadītājas kritiskās piezīmes paliek «no malas vērotāja» žanrā, tad Āboltiņa netieši dod papildu argumentus viedoklim, ka Vienotība ir sevi izsmēlusi, proti, ir sajūta, ka labi nav, bet neko reālu piedāvāt nevar. Tādā gadījumā Āboltiņas - kā es to saprotu - pieteiktā partijas sapurināšana izrādīsies tikai vēl viens, piedodiet, kapu zvans.