Pensijā tēvu darba kolēģi aizvadīja ar izstādi. Vai, pareizāk sakot, tēvs ar izstādi beidza savas aktīvās darba gaitas. Netrūka svinīgu runu, ziedu klēpju, droši vien kaut kur tika klāts arī galds, bet to es neatceros. Pasākums notika īstā izstāžu zālē, cik nu īsta izstāžu zāle vispār var būt ne pārāk sen uzbūvētā Lauktehnikas kultūras namā. Tai bija augsti griesti ar iebūvētiem burbuļveida logiem, bet eksponātus varēja izvietot vai nu uz pārbīdāmiem, ar baltu emulsijas krāsu krāsotiem dažāda augstuma podestiem, vai karināt pie dažādi kombinējamām, griestos iekaramām starpsienām.
Pēdējos gados tēvs izstāžu zālē bija pavadījis krietnu laiku. Viens no viņa daudzajiem un dažādajiem pienākumiem bija ekspozīciju iekārtošana un mainīšana. Viņš pats ar uzņēmuma autobusu brauca uz Rīgu vai kādu citu pilsētu pie māksliniekiem pēc viņu darbiem. Darbnīcās vai mājokļos atlasot izstādīšanai paredzētos darbus, tēvs drīz vien gana labi sapazinās ar māksliniekiem, un parasti pēc izstādes noslēguma mākslinieki kādu darbu tēvam uzdāvināja. Tā mājās uz skapjaugšas veidojās diezgan eklektiska un savā ziņā konservatīva gleznu un grafikas darbu kolekcija - tur Anmanis bija līdzās Fridrihsonam, bija kāds akvarelis no Spalviņa, kaut kas no Veitnera, tad vēl vesels lērums vietēja mēroga diletantu un naivistu, nu, tādā garā. Herberts Siliņš gan neko tēvam nebija uzskatījis par vajadzīgu dāvināt, tikai līdzi atbraukušo kultūras nama direktori bija nosaucis par bābu un ierosinājis, ka viņa uz autobusu varētu stiept gleznas, bet viņš ar tēvu tikmēr varētu patērzēt. Un droši vien iedzert.
Izstādē nebija izliktas gleznas no tēva kolekcijas. Pie sienām gan dažas bildes bija, taču tās bija manas. Biju ļāvies tēvam mani pierunāt tās izlikt publiskai apskatei, jo tēvs negribēja, ka «sienas plikas». Tomēr galveno eksponātu autors bija tēvs pats. Tie bija izvietoti uz baltajiem podestiem vai piekārti pie sienām - lielākoties tumši brūni un spīdīgi. Es nezinu, kurā dzīves posmā tēvam šī aizraušanās bija sākusies, taču, gadiem ritot, tā bija progresējusi, un te nu bija rezultāts - izstāde. Tēvs bija gan samulsis, gan lepns, pieņēma apsveikumus, ziedu klēpjus un uzklausīja bijušo kolēģu un augstākās priekšniecības runas. Daudzi uzsvēra, ka viņš «ir mākslinieks», un tas tēvu, kā šķiet, aizkustināja visvairāk.
Lielākoties veidojumi bija abstrakti, lai gan netrūka arī tādu, kam tēvs mērķtiecīgi bija centies piešķirt putna vai kādas citas dzīvas būtnes veidolu. Viņa iecienītākais materiāls bija turpat netālu no mājas, dzelzceļa otrā pusē esošajā purviņā, izraktas nokaltušu priežu saknes. Atgriezies no kārtējām «medībām», viņš saknes tīrīja un žāvēja, bet pēcāk vaļasbrīžos apstrādāja ar nazīti, kaltiem, rupju vīli, bet beigu galā - ar dažāda smalkuma smilšpapīru. Kad koks bija nopulēts gluds, tas tika beicēts un lakots.
- Tas ir mans liktenis, - ar pūlēm valdīdams aizkustinājuma asaras, tēvs man teica par vienu no saviem darinājumiem - prāvam jūras vilnim līdzīgu objektu, kas pie pamatnes bija masīvs un smags, bet virsotnē noslēdzās ar tējkarotes izmēra strupuli.
(Turpinājums 8. jūlija numurā)