Viņš atsauca atmiņā visas tās reizes, kad kāds kaut kur par mani ir teicis ko netīkamu, pamatoti vai nepamatoti aizskarošu. Viņš lika atcerēties tos, kas nopēluši manis paveikto vai kuriem vienkārši kaut kādu iemeslu dēļ esmu izraisījis antipātijas. Viņš atgādināja par tiem, kas mani ienīst, apskauž vai nicina, un par tiem, kas uz mani apvainojušies vai tur ļaunu prātu. Viņš vienmēr, ja tā var sacīt, meta savu akmeni pirmais, un man nebija ne mazāko iespēju aizstāvēties. Viņa trāpījumi turpināja gruzdēt un sāpināt stundām, un no miega vairs nebija ne miņas. Atbrīvoties no viņa varēja, vienīgi ceļoties augšā, dodoties uz virtuvi un uzmeklējot kādu dzērienu. Pēc pāris glāzēm Akmens Sniegavīra uzjundītie aizvainojumi un nemiers pārauga niknumā, un to es nereti izgāzu, ierakstot kādus komentārus interneta ziņu portālos vai sociālajos tīklos. Protams, šāda rīcība bieži vien atkal kādu aizskāra, aizvainoja vai sadusmoja, un Sniegavīra akmeņu krājums, ko izmantot citās naktīs, no tā tikai pieauga. Vienīgā laime, ka Akmens Sniegavīrs bija visai rets viesis - vēl retāk par viņu mēdza ierasties vienīgi Liktenis.
Liktenim vispār nebija nekādu dzīvām būtnēm raksturīgu pazīmju - tā drīzāk bija augšup kāpjošam un tūliņ apkrist gatavam jūras vilnim līdzīga abstrakcija. Taču tieši šajā kustības nepabeigtībā, uzdotajos, bet neatbildētajos jautājumos, un neziņā, ar ko gan viss varētu beigties, slēpās Likteņa biedējošais spēks. Ar viņu kopā esmu pavadījis daudzas jo daudzas naktis, un gandrīz vienmēr viņš mani aizvedināja pie viena vienīga jautājuma: «Kas notiks, ja izrādīsies, ka pēc nāves tomēr kaut kas vēl ir?» Sevi uzskatu par ateistu, retu reizi - par agnostiķi, un mans pasaules uzskats ikdienā ir drīzāk zinātnisks. Tāpēc arī nāvi uzlūkoju kā personas eksistences noslēguma punktu, aiz kura nekas neseko. Tieši tāpat, kā nav itin nekā pirms cilvēka piedzimšanas. Tomēr naktīs, kad mani apciemoja Liktenis, reizēm par to sāku šaubīties. Parasti šo šaubu pamatā bija konkrētas, ar nāvi saistītas iztēles ainas. Tās varēja būt domas par nedziedināmām un nāvējošām slimībām, baisiem vai noslēpumainiem nelaimes gadījumiem vai pat iespējamu bruņotu nemieru vai kara sākšanos. Nupat noslēpumaini bija pazudusi lidmašīna ar vairāk nekā 200 pasažieriem, turpinājās Krievijas centieni Ukrainai atņemt Krimu un varbūt pat gūt gandarījumu pēc zaudētā aukstā kara - tas viss tikai vairoja murgaino, Likteņa uzjundīto nedrošības un baiļu sajūtu. No vienas puses, bija skaidrs, ka vai gan nav vienalga, kur un kā nomirt, - jo īpaši, ja nāvei nekas neseko. Taču, no otras puses, un te ierunājās Likteņa balss, ja nu tomēr tā nav tiesa? Ja nu ir kāds glābiņš, ja nu pastāv iespēja kaut kā mainīt ne vien savu Likteni dzīves laikā, bet arī to, kas ar tevi notiek pēc nāves? Protams, nekādu atbilžu nebija. Tikai melna tumsa, klusums un bailes - bailes gan no nāves, gan no dzīves kā nāves priekšvārda. Pēc tam es aizmigu, pamodos, un atkal viss varēja sākties no gala un turpināties.
(Noslēgums 26. augusta numurā)