Domājot, kāda varētu būt šī izstāde, I. Šteimane secinājusi - Dailes teātris latviešu kultūrā ir nozīmīgs lielums, kam jāmēģina gana cienīgi pietuvoties. Kuratore stāsta: «Smiļģis kā persona man šķita par tālu, un es domāju - ko esmu piedzīvojusi tā jutekliskāk -, un, protams, tā bija Artmane. Domājot par Artmani, ir tā - piespiež pogu, un parādās piecas citas pogas, un pēc šī principa es ieraudzīju arī izstādes māksliniekus.» Tie ir cilvēki, kuri ir cieši saistīti gan ar izcilo aktrisi, gan Dailes teātri, gan kādām citām saitēm viņu darbība mākslā ir sienama ar teātra jēdzienu.
Viens no Neredzamās skatuves veidojošajiem kodoliem ir arī kāda bieži sastopama terminoloģijas problēma. Nereti tiek apgalvots, ka izstāde vai kāds konkrēts mākslas darbs ir teatrāls, savukārt izrāde vai filma - gleznieciska. «Ir tāda epizode modernās mākslas vēsturē, kur «teātris» un «teatrālisms» tiek uzlūkots kā absolūts ienaidnieks mākslai, un interesanti, ka gan Kristapa Ģelža, gan Džemmas Skulmes māksla ir piedzīvojusi ar šo izpratni par mākslu saistītus komentārus,» stāsta I. Šteimane. Viņasprāt, teātra un mākslas acīmredzamā mijiedarbība ir intriģējoša.
I. Šteimane uzskata, ka mums nevajadzētu sūdzēties par artefaktu trūkumu, bet gan meklēt attiecības starp esošajiem, jo ikviens artefakts radīšanas brīdī ir skatījies uz kaut ko citu. «Manā skatījumā - komentārs ir kultūras sāls,» viņa saka. «Saistību meklējums, izgaršošana un beigās secinājums - garšo vai negaršo. Pateikt to, nevis - tas ir ēdiens, kas jāēd.» Šajā izstādē komentārs ir svarīgs ne tikai kuratores koncepcijā, bet arī mākslinieku darbos - katrā darbā var pamanīt kādu dialoga partneri. Piemēram, vairāku DT izrāžu scenogrāfijas autors Juris Dimiters darbā Klusā daba sērkociņu pārim fonā ir licis XVII gs. baroka ainavista Kloda Lorēna ainavu fragmentus. Savukārt divas Dž. Skulmes jaunās gleznas ir izstādītas kopā ar viņas bērnu dienu zīmējumiem, kas kalpojuši kā skices. Eduarda Smiļģa krāšņo iestudējumu un «formas kulta» ietekmi ir atzinusi gan pati māksliniece, gan kritiķi.
K. Ģelža instalācijā ir izmantota E. Veidenbauma dzeja, bet pašportretā Maska I - atsauce uz popkultūru. Mākslinieka saistību ar teātri sērijas Studijas bibliotēka grāmatā akcentējusi viņa meita - mākslas žurnāliste Anna Iltnere. Viņas bērnībā rakstītās dienasgrāmatas fragmenti kopā ar komentāru arī atrodami izstādē. «Kristianas Dimiteres siena ir veltījums viņas mātei Vijai Artmanei,» teic kuratore. «Viņa lūkojas uz aktrisi pēc viņas aiziešanas un veido savu komentāru. Uzskatu, ka tā ir tieša saruna ar Dievu.»