Pilnīgi piekrītu, ka tas ir karš. Tas ir terorisma karš pret to vērtību sistēmu, ko iemieso Eiropas Savienība, NATO dalībvalstis. Gan teroristu uzbrukumi Parīzē pagājušā gada novembrī, gan pirms tam Charlie Hebdo, gan arī uzbrukums Ebreju muzejā Briselē gandrīz pirms diviem gadiem, kuru daudzi aizmirsuši, tāpat notikumi Kopenhāgenā. Varam uzskaitīt ne tikai to, kas notiek pie mums Eiropā, neaizmirsīsim Tunisiju un pirms dažām dienām notikušo Turcijā. Protams, redzam, ka tā ir koordinēta darbība, un neapšaubāmi ir skaidrs, ka - daudzi to ir teikuši, un es varu tikai pievienoties -, nākotnē raugoties, nav jautājuma, vai būs nākamais uzbrukums, drīzāk jautājums ir: kad un kur.
Kā pret to cīnīties?
Tas, kas pirmām kārtām darāms, attiecas uz specdienestu darbu - izlūkošana, informācijas vākšana, maksimāla teroristu neitralizēšana, pirms viņi paspēj izdarīt ko jaunu. Otrais - diemžēl mēs joprojām cīnāmies ar jautājumiem, ar kuriem jau sen vajadzēja tikt galā: vispirms jau tā ir pasažieru datu reģistra ieviešana un dažāda veida pasākumi, kas varbūt pārprastas privātās dzīves aizsardzības vai kādu citu ideālu vārdā joprojām netiek veikti. Kas attiecas uz konfliktu risināšanu ārpus Eiropas Savienības - jo ātrāk mēs tiksim galā ar politiskā noregulējuma procesu Sīrijā un vispār Tuvo Austrumu reģionā, jo efektīvāka būs cīņa arī pret terorismu pašā Eiropā. Bet neaizmirsīsim, ka nedrīkstam koncentrēties tikai uz Sīriju. Pirms nedēļas Eiropas Savienības Ārlietu padomē runājām, ka Lībija, faktiski Ziemeļāfrika kā tāda arī pārvēršas par zināmu teroristu bāzi. Šeit arī diemžēl pārāk lēni, piesaistot daudzus un dažādus spēlētājus, tiek meklēts politiskais risinājums, tiek runāts par valsts institūtu Lībijā stiprināšanu pēc politiskā noregulējuma panākšanas.
Teroristi izmanto partizānu kara metodes. Viņi ir labi integrēti Rietumu sabiedrībā, līdz ar to ne tik viegli atklājami, kā gribētos. Viena lieta ir novērst militāru spēku koncentrēšanos atsevišķās valstīs, cita - cīnīties pret pretiniekiem, kas dzīvo starp mierīgajiem iedzīvotājiem plašajā Eiropā. Un to īstenoto aktivitāšu mērķis, cik noprotams, ir panākt, ka dzīve arī kara neskartajās valstīs kļūst mokoša. Beigās būs vēl komandantstunda jāievieš?
Tas ir precīzi tas, ko teroristi gribētu, - panākt, ka eiropieši vairs nedzīvo saskaņā ar tām tradīcijām un nebauda to dzīvesveidu, pie kura mēs visi esam pieraduši. Kur tad notiek uzbrukumi? Gan sporta stadionā un kafejnīcā kā Parīzē, gan lidostā un metro kā Briselē, turklāt no rīta, kad ir vislielākā satiksme. Tātad vietās, kur cilvēki pulcējas un kur posts ir vislielākais, - lai sētu vispārējas lielas bailes. Otra lieta - domāju, ka mēs visi ļoti labi apzināmies, ka šis karš pēc būtības būs ilgstošs. Ir arī skaidrs, ka, pat ja tu mēģini ieviest komandantstundu, nocietināt lidostas vai valdības ēkas vai arī veidot kādas zonas, kurās cilvēki būtu pārbaudīti un varētu būt droši, bez prevencijas, bez izlūkošanas darba, bez informācijas apmaiņas tas nebūtu efektīvi. Visefektīvākais - novērst cilvēku nokļūšanu ar spridzekļiem attiecīgajā mērķī. Parīzes terora akti - sevišķi novembrī - skaidri parādīja, ka teroristu darbība bija plaša, sazarota un koordinēta. Līdz ar izmeklēšanu arvien skaidrāk redzam, ka šis terora akts tika plānots nevis nelielas cilvēku grupiņas ietvarā, bet gan plaši sazarotā tīklā. Es, protams, neesmu izmeklētājs, un ir pāragri spriest, bet es domāju, ka arī uzbrukumi Briselē varbūt ir saistāmi ar reidu, ko Beļģijas federālā policija veica pagājušajā sestdienā, aizturot vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem Parīzes terora aktu īstenošanā.
Negribas izsaukt uguni uz sevi, bet cik droši mēs paši varam justies tādā situācijā?
Šis jautājums drīzāk būtu adresējams kolēģiem no Drošības policijas, kas pastāvīgi analizē visu informāciju, kas pienāk. Domāju, ka šobrīd mēs neesam teroristu uzmanības lokā, bet tas gan ir jāsaprot mums visiem - gan līdzekļi valsts aizsardzībai ārējās drošības stiprināšanai, gan līdzekļi iekšlietu sistēmai iekšējās drošības stiprināšanai, gan austrumu robežas kontrole ir absolūta prioritāte. Plus neaizmirsīsim, ka ir cilvēki, kas arī no Latvijas diemžēl dodas karot teroristu atbalstīto spēku pusē. Turklāt nevis tie, kuri dzimuši musulmaņu ģimenēs, bet gan tā sauktie konvertīti - tie, kuri pieņēmuši ticību, absolūti to savā prātā izkropļojot atbilstoši visradikālākajam tā sauktās Islāma valsts ideologu sludinātajam. Tos mēs labi zinām, tiem ir jāseko līdzi, un mēs nevaram izslēgt, ka kādreiz kāds no viņiem nemēģina atgriezties no kara Sīrijā. Tāpēc šobrīd mēs nerunājam par kādu paaugstinātu terora aktu bīstamības līmeni, bet mums ir jāsaprot: ja tagad investējam mūsu drošībā, nākotnē tas atmaksāsies. Jo īpaši, ņemot vērā, ka pasaule un arī Eiropa ir savstarpēji ļoti cieši saistīta. Cita starpā to redzam konkrētā piemērā - airBaltic lidmašīna, kas bija ceļā no Rīgas uz Briseli, tika novirzīta uz Ljēžas lidostu, un cilvēki, kuriem vajadzēja lidot atpakaļ ar reisu, kas atgriežas Rīgā, sprādziena brīdī atradās Briseles lidostā. Kaut vai tādā veidā tas mūs ietekmē. Tāpēc šobrīd, lai arī drošības līmenis Latvijā nav mainījies, jāsaprot, ka arī mums arvien vairāk parādās riska elementi.
Vai nenonāksim līdz tam, ka par aizvien reālāku risinājumu tiks uzskatīta iekšējo robežu atjaunošana? Ja nepieciešama pasažieru kontrole, ko pieminējāt, tikpat labi tas var attiekties uz autotransportu.
Manuprāt, mēs par šo jautājumu terorisma kontekstā esam runājuši jau pagājušā gada novembrī. Ja mēs atjaunojam iekšējo robežkontroli, protams, viena no ļoti būtiskām ne tikai Eiropas Savienības vērtībām - brīva cilvēku kustība - būtu beigusies. Tam būtu arī nopietnas ekonomiskās sekas. Varbūt ne tik daudz mūsu reģionā, bet citur, kur cilvēki mēdz ikdienā braukt uz citu valsti strādāt. Tiktu apgrūtināta arī kravu kustība. Es tomēr gribētu teikt, ka Šengenas zona tiešām šobrīd ir apdraudēta migrācijas dēļ un nespējas šo migrācijas plūsmu efektīvi kontrolēt dēļ. Jā, un, protams, būs arvien vairāk valstu, kuras uzskatīs, ka arī teroristu dēļ vajadzētu atjaunot iekšējo robežu kontroli. Manuprāt, tas tiešām tādā gadījumā ir viens no elementiem, kas parāda, ka teroristi svin uzvaru pār mums. Manuprāt, tomēr būtu vairāk jākoncentrējas uz to, ko jau teicu: izlūkošanu, pasažieru datu apmaiņu, Eiropas Savienības ārējās robežas kontroli. Es vairāk koncentrētos uz to, lai aizsargātu to, ko esam sasnieguši, un nevis Eiropas Savienībā ceļot jaunas iekšējās robežas mūrus un žogus, bet drīzāk ceļot efektīvu žogu ap Eiropas Savienību. Taču, protams, draudi, ka Šengenas zona var pārtraukt eksistēt, ir daudz reālāki nekā jebkad iepriekš, tas jāatzīst.