Manuprāt, vissvarīgākais instruments SEG samazināšanai ir energoefektivitātes pasākumi, kas samazina energoresursu patēriņu. Tā ir gan mājokļu siltināšana, gan videi draudzīgāku tehnoloģiju izmantošana rūpniecībā. Otrs būtisks virziens ir saistīts ar apņemšanos panākt, lai līdz 2020. gadam patērētās enerģijas īpatsvarā 40% būtu atjaunojamo energoresursu (AER), jo, samazinoties fosilā kurināmā izmantošanai, būtiski arī saruks SEG emisijas. Visapjomīgākie pasākumi SEG emisiju samazināšanai būtu veicami tieši enerģētikas sektorā, kas ir arī lielākais emisiju avots - 65% no kopējā emisiju apjoma.
Tātad jūs redzat pārdomātu valsts politiku SEG emisiju samazināšanai?
Līdz šim energoefektivitātes pasākumi pārsvarā bijusi reakcija uz tirgus signāliem. Proti, ja kļūst dārgāki energoresursi, tad tiek pastiprināti domāts, kā mazināt to patēriņu. Mēs reaģējam uz to, kas notiek tirgū. Mazāk redzu pārdomātu pasākumu plānu, kas tiktu īstenots neatkarīgi no tā, kas notiek tirgū. Pašlaik Latvijā emisiju apjoms ir 42% no 1990. gada emisiju līmeņa, tā ka tas ir pietiekami zems. Ja mēs vēlamies panākt vēl lielāku un straujāku emisiju samazinājumu, tad jādomā par papildu pasākumiem. Taču, protams, jāizvērtē, cik tie varētu izmaksāt.
Jūs esat analizējis iespējamos nākotnes scenārijus SEG emisiju apjoma izmaiņām enerģētikas sektorā. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk.
Es kā pētnieks nodarbojos ar enerģijas modelēšanu, kas iekļauj arī emisiju apjomus. Es modelēju attīstību līdz 2050. gadam, taču pārsvarā visus interesē tuvākais 2030. gads. Mums ir izstrādāts bāzes scenārijs, kurš piepildās pie spēkā esošajām politikām, tajā skaitā AER un energoefektivitātes jomā. Tiek ņemti vērā arī tādi faktori kā, piemēram, akcīzes nodoklis degvielai.
Ko rāda bāzes scenārijs 2030. gadā?
Tas ir rēķināts augošai ekonomikai, pie pašreizējās politikas, ja netiek veikti nekādi papildu pasākumi. Pēc maniem aprēķiniem, šādā gadījumā emisiju apjoms pieaugs. Ja mēs veidojam scenāriju ar papildu pasākumiem, piemēram, 2020. gadā AER īpatsvars sasniedz 40%, tad uzreiz redzams, ka emisiju apjoms samazinās. Respektīvi, scenāriji skaidri parāda, ja pārskatāmā nākotnē vēlamies panākt emisiju samazinājumu, nepieciešami precīzi mērķēti papildu pasākumi.
Jūs arī esat teicis, ka valdības politika var būtiski ietekmēt scenāriju saturu.
Jā, tas ir domāts tieši par papildu pasākumu veikšanu vai neveikšanu. Piemēram, saistībā ar lielo obligātās iepirkumu komponentes (OIK) īpatsvara pieaugumu elektrības gala cenā apturēts atbalsts AER ražotājiem, kas nozīmē, ka neienāk jauni AER ražotāji. Tas arī ietekmē emisiju apjomu.
Kādi ir svarīgākie papildu pasākumi, kas būtu veicami SEG emisiju samazināšanai?
Es jau minēju, ka vissvarīgākā ir energoefektivitāte, un nevajadzētu aprobežoties tikai ar ēku siltināšanu, bet koncentrēties arī uz energoefektivitāti rūpniecībā. Te Latvijai ir, kur attīstīties. Taču, ja skatāmies vairāku gadu griezumā, ražojošo uzņēmumu energoefektivitāte palēnām, bet uzlabojas.
Samazināt energoresursu patēriņu rūpniecībā ir dārgi?
Īstermiņā jā, bet ilgtermiņā tas, protams, atmaksājas. Taču sākuma investīcijas ir lielas.
Ja mēs runājam par māju siltināšanu, vai pašvaldības pietiekami daudz dara, lai to veicinātu?
Latvijas īpatnība ir tā, ka vienā daudzdzīvokļu mājā ir daudz dzīvokļu īpašnieku, kuriem ir grūti savstarpēji vienoties par ēkas siltināšanu. Tas kavē šo procesu. Jāuzsver, ka ēku siltināšana būtiski samazinātu emisiju apjomu.
Kas vēl būtu darāms bez energoefektivitātes uzlabošanas?
Jāveic maksimāla pāreja no fosilā kurināmā uz AER. Visefektīvākā ir tieši koģenerācija, kur tiek saražota gan elektrība, gan siltums vienlaikus. Jāpiebilst, ka, vairāk izmantojot vietējos AER, iespējams nozīmīgi ietaupīt uz energoresursu importa izmaksām.
Kā jūs šajā kontekstā vērtējat lielo rūpniecības uzņēmumu satraukumu par lielajām OIK izmaksām un cerības, kas saistītas ar OIK atlaidēm?
Manuprāt, šādu atlaidi pamatoti būtu piešķirt tikai uzņēmumam KVV Liepājas metalurgs. Es, protams, saprotu vairāku uzņēmumu nepatiku par lielajām OIK izmaksām, taču nedomāju, ka tās ir lielākais šķērslis mūsu uzņēmumu konkurētspējai. Savulaik Latvijā bija viena no lētākajām elektrības cenām Eiropā, taču mūsu uzņēmumi nebūt nebija tie konkurētspējīgākie, tā ka, manuprāt, konkurētspējas vairošanai ir daudzi citi instrumenti. Es kā patērētājs arī nevēlos degvielas sadārdzinājumu, taču kā eksperts uzskatu, ka pašlaik, pastāvot zemām degvielas cenām, ir īstais laiks paaugstināt akcīzes nodokli degvielai, tādējādi ietekmējot patēriņu.
Jūs esat izteicies, ka SEG emisiju samazināšanai būtu jāievieš oglekļa nodoklis. Kāds tas būtu, un kam to piemērotu?
Runa nav par kādu jaunu papildu nodokli. Drīzāk runa būtu par nodokļu pārdali, piemēram, no akcīzes nodokļa par degvielu var izdalīt atsevišķu izmaksu pozīciju tieši par oglekli. Jau pašlaik akcīzes nodoklis benzīnam un dīzelim, izsakot to oglekļa nodoklī, iznāk ap 100 eiro par tonnu oglekļa. Šo nodokli uzliktu visiem tiem patērētājiem, kas patērē fosilo kurināmo.