Preses konferencē pēc Ministru kabineta šīsnedēļas sēdes izvērtās spraiga vārdu apmaiņa starp LTV žurnālistu, no vienas puses, un premjeru, kā arī zemkopības ministru, - no otras. Tēma: valsts kapitālsabiedrību padomju veidošanas process. Vienkāršoti un, izmantojot Zemkopības ministrijas (ZM) «saimniecību» kā piemēru, situāciju var raksturot tā: ZM ierēdnim, kas atbild par mežiem, jaunais regulējums liedz pašam pretendēt uz vietu Latvijas valsts mežu padomē, toties viņš var būt pretendentu atlases komisijā un attiecīgi, cik noprotams no kolēģa teiktā, šādi tik un tā panākt ZM apmierinoša kandidāta iecelšanu.
Jāpiebilst, ka Kučinskis, aizstāvot šādu kārtību, iebrauca, manuprāt, auzās, argumentējot, ka arī privātajā biznesā īpašnieks taču neaicinot uzņēmuma augstākos menedžerus «no ielas». No ielas tiešām neaicina, tomēr vispār diezgan bieži tiek izmantoti profesionālu rekrutēšanas kompāniju pakalpojumi, kas tad izsijā. Neviens arī neprasa, lai valsts kapitālsabiedrību padomēs būtu cilvēki «no ielas», runa ir par to, cik objektīvi ierēdnis vērtē pretendentus, jo viņam galu galā ir interese, lai padomē nonākušie nekonfliktētu ar ministriju.
Manuprāt, problēma patiešām ir, tikai tā diemžēl ir faktiski neatrisināma valsts nelielo mērogu dēļ. Tas izpaužas dažādi. Piemēram, protams, būtu labāk, ja arī atlasi veiktu ar ministriju nesaistīti nozares eksperti. Jautājums - vai tādu (ja runa ir tiešām par speciālistiem) Latvijā ir pietiekami, lai varētu iztikt bez ministrijas piesaistes? Dūklava arguments, ka ministrijai ir jābūt ietekmei uz atlases procesu kaut tādēļ, ka ministrija caur kapitālsabiedrībām īsteno savu politiku, citas valsts apstākļos šķistu nepārliecinošs. Jo kurš teica, ka ministrijas politika vienmēr ir pareiza, savukārt, ja kapitālsabiedrībai ir cits viedoklis, tad tas automātiski ir nepareizs? Ja ekonomika ir pietiekami, tēlaini izsakoties, dziļa, nosacītā ministrija var īstenot savu politiku, kapitālsabiedrībai saglabājot tiesības uz kaut ko atšķirīgu. Latvijā objektīvi konkrēto nozari ietekmējošo kapitālsabiedrību ir tik maz (kaut iedomājamies par enerģētiku), ka šāda uzmākšanās ar draudzību no ministriju puses ir diezgan neizbēgama. Visbeidzot populācijas Latvijā apmēri ir tādi, ka, pat ja kandidātus padomēm atrastu pilnīgi bez ministriju iejaukšanās, gan jau pēdējās atrastu veidu, kā ar «autsaideru» satikties un aprunāties par dzīvi. Šai situācijai gan ir apgrieztā puse - kaut kādus nedarbus ir grūti ilgstoši paturēt «zem deķa». Ja ne žurnālisti atklās, tad citi nedraugi «noplūdinās».
Līdz ar to, manuprāt, ir jāpieņem situācijas (maza valsts) neizbēgamie mīnusi, bet jācenšas lietderīgi izmantot arī tās plusus.