Vairāki Saeimas deputāti nolēmuši vērsties Nacionālajā plašsaziņas līdzekļu padomē, prasot izvērtēt t. s. prokrieviskā aktīvista Ilariona Girsa dalību kādā LTV diskusiju raidījumā. Parlamentāriešus saniknojis, ka sabiedriskā televīzija šādi devusi iespēju Girsam popularizēt savus uzskatus, kas saturiski balansējot uz normatīvo aktu (naida kurināšana u. c.) pārkāpuma robežas.
Negrasos žurnālistus kaut kā īpaši aizstāvēt, vien aicināt politiķus (un citus, kurus Girsa teksti tracina) pavērties uz šādu un līdzīgu situāciju iemesliem plašāk. Jo, manuprāt, konteksts ir tāds, ka šādas situācija ir un būs.
Samērā viegli iedomāties argumentu sadursmi pirmajā pietuvinājumā. Žurnālisti paziņo, ka viņiem ir jāatspoguļo viedokļu dažādība, savukārt deputāti atcērt, ka tādēļ jau nebija jāaicina Girss, jo atšķirīgu viedokli droši vien paustu kāds uz konfrontāciju ne tik ļoti vērsts personāžs. Var piekrist, bet problēma ir tā, ka mūsdienu informatīvajā telpā jebkurai diskusijai tās veidotāji cenšas sagādāt šova elementus. Jo esot nepieciešams, «lai ir interesanti». Un no šī viedokļa Girss, protams, ir pateicīgāks materiāls par kādu publikai un sev pašam viegli apnikušu Saskaņas politiķi.
Uz šādu skaidrojumu var atcirst, ka tāpēc jau sabiedriskajai televīzijai tiek gādāts budžeta finansējums, lai tai nebūtu šādi jāmāžojas. Arī taisnība, tomēr jāņem vērā, ka arī sabiedriskie mediji nestrādā no konjunktūras pasargātā rezervātā - arī tiem ir nepieciešams, lai tos citē, pārstāsta un - tas pats galvenais! - lai par viņu vēstīto ir kārtīgs «cepiens». Ja «cepiena» nav, var rasties secinājums, ka šo mediju sevišķi neviens vērā neņem ar visām no tā izrietošajām sekām. Respektīvi, manā skatījumā lielākā problēma ir tā, ka no medija tiek sagaidīts iemesls «cepienam», un mediji to cenšas nodrošināt, kā nu kurš māk.
Te, protams, varam ieslīgt garās diskusijās par to, kurš šādu situāciju radījis - publika ar attiecīgu pieprasījumu vai mediji, kas publiku pie šāda satura pieradinājuši. Kopsaucēja nebūs, attiecīgi šis strīds ir neauglīgs. Un, īsi sakot, ja runa ir tieši par diskusiju raidījumiem, ar dzīšanos pēc «šova» ir jāsamierinās.
Cita lieta, ka šoviem piestāvošajam uzstādījumam «mums ir vajadzīga intriga vai vēl labāk - skandāls» nevajadzētu parādīties ziņu raidījumos. Šonedēļ ievērots piemērs. LTV žurnālists pratina satiksmes ministru par viņa turpmāko rīcību Rīgas brīvostas pārvaldnieka Loginova lietā. Matīss skaidro, ka, ņemot vērā spēku samēru brīvostas valdē un pašvaldības nostāju, neko prātīgu sākt nav jēgas. Žurnālists nevis lūdz ministra apstiprinājumu secinājumam - arī pietiekami skaļam -, ka valstij faktiski nav reālas ietekmes Rīgas ostā, bet uzstājīgi atkārto: «Tātad jūs neko nedarīsiet?» Jo viņam šovs ir tas, ka ministrija «neko nedarīs», nevis tas, kā uzbūvēta (pieņemsim, ka ačgārni) ostas vadības struktūra. Šovam nepieciešams «šeit un tagad», nevis kaut kas pirms gadiem noticis. Mediju ziņu sadaļā, manuprāt, bez šādiem vingrinājumiem var iztikt.