Tuvojas noslēgumam Zolitūdes traģēdijas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs. Pretēji līdzšinējai pieredzei par šādu konstrukciju kā Saeimas izmeklēšanas komisijas noderīgumu konkrētajā gadījumā varam atzīmēt, kā mēdz teikt, trīs labas ziņas. Pirmā: komisija kopumā spēja nepārvērsties par sacensību vietu vingrinājumiem populismā, kas, ņemot vērā izmeklējamo tēmu, bija reāls risks. Otrā: apzinoties, ka šādas komisijas nevar dublēt policijas vai tiesu darbu, tātad nevar nākt klajā ar notiesājošiem paziņojumiem, šī komisija tomēr nav bijusi tikai vieta vaimanāšanai; ir apkopota vērtīga informācija, kas noderēs arī pēc komisijas darba beigām. Trešā: komisija spējusi saturīgi komunicēt ar sabiedrību (laba vietne internetā, sēžu videotranslācijas utt.).
Un ir dažas kritiskas piezīmes. Pirmā: lai gan ir zināma loģika teicienā, ka «aiz» ikviena pārkāpuma ir konkrēti vārdi un uzvārdi, saprotams arī, ka cēloņsakarību ķēdes nereti ir ļoti garas. Un tad viegli pazaudēt fokusu. Piemēram, komisijas vakardienas sēdē deputāts Šics traģēdijas iemeslu šķetināšanā tika līdz, viņaprāt, neveiksmīgajai reģionālajai reformai Latvijā. Iespējams, ka politiķa domā ir savs racionālais grauds, tomēr tā diezgan viegli nonākt līdz tam, kāda ekonomika sāka veidoties Latvijā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Otrā: jo vairāk pieaicināto ekspertu, jo pilnīgāku kopainu var iegūt, tomēr vienlaikus kuplais viedokļu pulks nozīmē, ka kaut kas būtisks paslīd garām. Piemēram, vakar diskusijas karstumā par centrālās varas un pašvaldību atbildības sfērām «pazuda» Latvijas Arhitektu savienības pārstāvja teiktais, ka ir jārunā ne tikai par kontroles intensitāti un kontrolētāju sagatavotību, bet arī par to, ka daudzos gadījumos Latvijā nemaz īsti nav standartu/normu, ko kontrolēt (arhitekts kā spilgtu piemēru minēja margu drošumu). Respektīvi, ja komisijai ir izveidojies savs jautājumu tīklojums, kurā tā cenšas rast atbildes, tad to, kas šajā tīklojumā neiekļaujas, īsti nesadzird. Trešā: komisijas un tiesībsargājošo institūciju paralēlais darbs var radīt negaidītas, dīvainas situācijas. Kad deputāts Seržants pauda, ka jārunā ne tikai par valdības, bet arī Rīgas pilsētas būvvaldes atbildību notikušajā, viņš saņēma atbildi, ka šo virzienu labāk necilāt, jo, raugi, prokuratūra jau ir uzrādījusi apsūdzības astoņām personām un to «ķidāšana» varētu traucēt lietu iztiesāšanai. Veidojas situācija - ja pret kādu izvirzīta apsūdzība, viņa atbildības publiska apspriešana ir ierobežota.
Varbūt, kad komisija darbu būs beigusi ar ziņojumu, tā pragmatiski izvērtēs arī šādus negludumus pašas darbā.