Mīna piezemējās drusku lielākā peļķē metrus trīsdesmit no tās, kurā gulēja Lācis ar seju dubļos.
Sākotnēji Lācis pat nesaklausīja sprādzienu, it kā peļķe uz sekundi būtu iesūkusi mīnu savu dubļu tonnā. Taču nākamajā sekundē (cik gan neiespējami karalaukā izstiepjas laiks, kad tev pašam tā vairs nav nepavisam) tā, šķiet, tomēr uzsprāga, saceļot biezu dubļu cunami un nogāžot to pār virsnieka muguru.
«Tagad esmu no visām pusēm nomaskēts,» nosmīnēja Lācis, uzslējās kājās, pacēla automātu un turpināja ceļu, nemaz ij nepacenties notraukt dubļus no sevis vai ieroča.
Pagājis pāris soļu, viņš acīmredzot nokļuva tīkla darbības zonā, jo sadzirdēja pienākušas īsziņas pīkšķi.
«Nebūsi taču aizmirsis, ka šodien Sašeņkam Dz.D. Mēs Tevi mīlam un gaidām,» rakstīja sieva.
Jaunākajam no trim viņu dēliem (meitiņu Lācis sievai bija apsolījis pēc kara) palika trīs gadiņi. Mazais vēl pat lāgā nerunāja, taču jau zīmēja tankus un lidmašīnas. Un tēti ar ieroci.
«Bļin!!! Kā es varēju aizmirst?!» Lācis ātri centās piezvanīt Nastjai, taču zona jau atkal bija pazudusi. Tad viņš uzrakstīja un nosūtīja īsziņu: «Apsveicu, skūpstu, mīlu! Drīz atbraukšu.» SMS aizceļos pati, tiklīdz uzķers nenotveramo zonu.
Pēdējo reizi viņi tikās apmēram pirms mēneša mājās Harkivā - pirmoreiz kopš augusta beigām, kad viņš bija izlauzies no aplenkuma un bataljonu formēja būtībā no jauna. No diviem simtiem cilvēku, kuri bija kopā ar viņu ellē pie Ilovaiskas, - piecdesmit seši kritušie, visi pārējie ievainoti. Toreiz Lācis sabija mājās veselas trīs dienas, taču šai galīgajā, kā te bija pieņemts teikt, nevis pēdējā, reizē viņš mājās pavadīja tikai vienu nakti. Viņš bija nosūtīts pēc divām jaunām BMP-2. Piecas stundas viņš bija kopā ar sievu un aizmigušajiem puikām. Kad no rīta Lācis devās prom, viņi nolēma bērnus nemodināt. Nastja raudāja tik ļoti, ka asaru jau tāpat bija gana.
Milzīgais vīrs, viss klāts ar lipīgiem, lejup plūstošiem dubļiem, pamiris stāvēja izpostītā ciema vidū, nebeidzamā kara acī. Un… mēmi raudāja.
Piecos no rīta bruņumašīnu kolonna sāka ceļu uz Krasnokamenskas lidostu. Pirmo palaida beteru. Otrā gāja motoliga, kolonnu noslēdza beha. Lācis sēdēja priekšējā mašīnā - tā var mobilāk un drošāk vadīt kolonnu. Visas trīs mašīnas bija līdz lūpai piekrautas ar kaujas komplektiem, ēdienu, ūdeni, drēbēm, medikamentiem.
Motoligā divpadsmit cilvēku vietā bija četri, beterā divi - Lācis un mehāns Vasja, tas, kurš iepriekšējā vakarā visu vietā bija pieņēmis lēmumu braukt. Behā - četri cilvēki. Tikai pats minimums, jo atpakaļ viņiem bija jāved trīsreiz vairāk cilvēku. No torņa vien bija jāsavāc cilvēki divdesmit, ja Dievs dos un viņi vēl būs dzīvi. Spriežot pēc kanonādes un radiosakaru ziņām, kauja tur bija turpinājusies visu nakti.
(Turpinājums 14. oktobra numurā)