Gatis Smukulis
Vai par pirmo uzvaru grupas braucienā ir īpašs gandarījums?
Jā, vēl jo vairāk tāpēc, ka to paveicu tik smagā trasē. Patiesībā, pat lielāks prieks ir par to, ka vienā gadā uzvarēju gan individuālo, gan grupas braucienu, turklāt abos vinnēju pārliecinoši.
Vai šī bija smagākā trase, kāda Latvijas čempionātā bijusi?
Tā var teikt, jo visu sarežģīja arī laika apstākļi. Baigi sen, kādus deviņus gadus atpakaļ, bija tikai Priekuļu apļi, kurus veicām septiņas vai astoņas reizes. Grūtības pakāpe bija līdzīga, bet šoreiz liela loma bija karstumam.
Šādos apstākļos priekšrocības bija profesionāļiem?
Pats karstumu panesu ļoti labi, pat ar savu lielo masu. Zināju, ka šādā laikā man ir ļoti labas izredzes uzvarēt. Kopš brīža, kad aizbraucu no pārējiem, viņiem nebija izredžu mūs noķert, jo aizmugurē visi bija pa vienam. Viņi viens otru vaktēja, un nekāds komandas darbs tur nesanāca.
Vai Viesturam Lukševicam bija izredzes pēdējā aplī?
Bez Viestura diezin vai būtu aizbēdzis no pārējiem, jo viņš ļoti labi strādāja, bet beigās man pašsajūta bija ļoti laba, kamēr viņam bija jūtams liels nogurums. Gaidīju līdz pēdējam, lai veiktu savu izrāvienu.
Nepietrūka ilggadējā konkurenta Saramotina, kurš šoreiz nebija labākajā kondīcijā?
Katram gatavošanās akcenti ir atšķirīgi, bet zināju, ka viņš nav karstuma braucējs. Domāju, tas bija nozīmīgākais faktors.
Šāda forma jānotur līdz Rio?
Vispirms jāzina, vai tur startēšu. Tikai tad varēšu domāt, kā labāk sagatavoties olimpiskajam startam. Ļauju visu izlemt federācijas valdei, kas ir viņu atbildība, un pats par to pārāk neiespringstu.
Tomēr pašam taču gribētos startēt olimpiskajās spēlēs?
Kurš sportists gan negribētu? Taču es neiešu par to plēsties. Latvijā riteņbraucēji esam tik, cik esam, un visas afēras, kas notiek, nav vajadzīgas. Lai valde objektīvi izvērtē un nolemj.