Pagājušajā gadā viņsaulē aizgājušais franču filozofs Renē Žirārs vienā no saviem darbiem atgādina par franču folkloras tēlu Gribuju, kurš simbolizē, teiksim tā, zināmu naivumu. Piemēram, nevēlēdamies izmirkt lietusgāzē, Gribujs līdz kaklam ielien ezerā... Eiropas Savienības (ES) gatavība pievērt acis uz Turcijas iekšpolitikā notiekošo, cerot, ka tas palīdzēs mazināt imigrantu plūsmu uz ES, ir Gribuja cienīgi.
Turklāt runa nav par tā saukto Eiropas vērtību nodošanas amorālumu. Rietumi to ir darījuši un darīs (klasisks piemērs - Ķīna). Ar vērtībām vienmēr tiek manipulēts atbilstoši reālpolitikas interesēm. Nianse ir tā, ka Turcijas gadījumā tieši Eiropas reālpolitikas intereses saka, ka piekāpties nevar. Piemēram, ja ES aprobežojas ar frāzēm un Turcijā turpinās politiskās opozīcijas un preses brīvības apspiešana, kas būs tās struktūras Turcijā, kas vajadzības gadījumā signalizēs, ka šīs valsts valdība patiesībā nepilda savas saistības attiecībā uz imigrācijas krīzes regulējumu? Autoritārais režīms varēs ES nerrot tālāk - prasīt papildu bonusus, bet savas saistības neievērot. Tieši vietējā opozīcija - kaut savu savtīgu interešu vārdā - un brīva prese var būt kaut cik adekvāts kontrolmehānisms.
Tālāk. Pieņemsim, ka imigrantu plūsma caur Turciju mazinās - visnotaļ plaši izplatīts viedoklis ir, ka tiks meklēti jauni maršruti. Vienalga, Ziemeļāfrikas piekraste, Krievija, vēl cits. Tā nu ir sagadījies, ka šajos reģionos politiskie režīmi ir, maigi sakot, savdabīgi. Kā jums liekas: vai šie režīmi neņem vērā to, cik veiksmīgi Turcijai izdodas šantažēt ES? Un vai, radot precedentu, ES pati neveido situāciju jau pārskatāmā nākotnē, kad krupi (iespējams, pat lielāku) nāksies rīt atkal un atkal? Ko, piemēram, no ES pieprasīs biedrs Putins apmaiņā pret imigrācijas plūsmu piebremzēšanu?
Turklāt nav jau tā, ka ES nav pretspiediena līdzekļu, bet tie, protams, paģēr aukstasinīgu sentimenta trūkumu. ES ir ļoti nozīmīgs noieta tirgus Turcijai, kuras ekonomika, starp citu, šobrīd nav sevišķi labā stāvoklī. Plus Turcija diez vai tuvākajā laikā spēs apgalvot, ka tai ir alternatīva Krievijas izskatā. Un varbūt Rietumiem ir vērts vairāk atbalstīt kurdu valstiskuma veidošanos Irākas ziemeļos? Nu jā, var gadīties, ka rezultātā pastiprinās kurdu separātisms pašā Turcijā, bet ko tad mēs tur varam darīt? Uz šantāžu ir jāatbild ar šantāžu, uz blefu ar blefu. Vai arī Merkele nevēlas saniknot turku izcelsmes vēlētājus Vācijā?
Tā nedrīkst, jo Turcija ir NATO dalībvalsts? Un kā tas, lūdzu, izpaužas? Kipras konflikta noregulējuma kavēšanā? Paranoidālā retorikā par «ārējo spēku» (cionisti, protams) sazvērestību? Francija arī savulaik izstājās no NATO. Laiks nolika visu savās vietās.
Varbūt kādreiz ES un Turcijas attiecības būs tuvākas. Galu galā jau minētais Žirārs atgādina, ka viens no vārda «konkurents» veidošanās izejas punktiem - latīņu «concurrere» - ir nozīmējis «skriet kopā». Erdogans nav mūžīgs - tāpat kā viņa garīgais līdzinieks Putins. Tomēr šobrīd Eiropai jāizmanto visi līdzekļi savu interešu aizstāvībai.