Latvija šādu pieteikumu parakstīja pirmā no Baltijas valstīm. Guntis Ulmanis, kurš bija uzskatījis, ka pieteikuma iesniegšana jāpaātrina - tāpēc sasaukta MK ārkārtas sēde -, presei atklāja, ka pievienošanās ES esot svarīga gan no valsts drošības, gan ekonomiskās un arī demokrātijas attīstības viedokļa. «Esmu gandarīts par šā iesnieguma parakstīšanu, lai arī mēs visi apzināmies, ka ceļš uz Eiropas Savienību nebūs viegls. Latvijai būs arī jāaizstāv savas intereses Eiropas kontekstā,» teica G. Ulmanis un piebilda, ka «šis solis ir Latvijas atbilde uz skeptiskajiem rakstiem un šaubām Eiropas avīzēs par Saeimas vēlēšanām un Latvijas attīstības ceļu nākotnē». Valsts prezidents esot runājis ar visiem 6. Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem, un no tiem tikai Sociālistiskā partija Līdztiesība izteikusi noraidošu attieksmi pret pievienošanos ES. (Līdztiesība ir partija, no kuras nācis vēlākais eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks.)
Jāatgādina, ka ne jau ar vienu pašu Līdztiesību pēc 6. Saeimas vēlēšanām saistījās lielākās bažas par Latvijas izvēlētā eirointegrācijas ceļa pārskatīšanu, bet gan ar vēlēšanās uzvarējušās Demokrātiskās partijas Saimnieks (18 vietu Saeimā) līdera Ziedoņa Čevera vadītā Nacionālā izlīguma bloka iespējamo nākšanu pie varas. Tajā pašā 14. oktobra Dienā Nellija Ločmele ziņoja, ka Čevers «paudis sašutumu par Valsts prezidenta vilcināšanos nosaukt nākamā premjera kandidātu». Ziņā Čevera blokam būšot piektais partneris gan minēts arī Čevera teiktais, ka šī piektā partija nebūšot Sociālistiskā partija. Valsts prezidents Latvijas Radio bija minējis piecus iespējamos premjera kandidātus - Māri Grīnblatu, Z. Čeveru, Gundaru Bērziņu, Andreju Krastiņu un Māri Gaili -, «kaut gan agrāk bija izteicies, ka viņam padomā seši kandidāti. G. Ulmanis sacīja, ka labprāt uzklausītu vēl kādu citu cilvēku, kurš būtu gatavs izveidot valdību, un apliecināja, ka nesteigsies ar premjera kandidāta nosaukšanu. Z. Čevers šādu vilcināšanos presei nosaucis par izdevīgu spēkiem, kas vēlas pārpirkt deputātu balsis».
Ja atceramies, tā arī toreiz notika: Ulmanis vispirms deva iespēju veidot valdību Nacionālā bloka līderim Mārim Grīnblatam, taču tai trūka balsu, tikmēr tika apstrādāti svārstīgie pretējā nometnē, rezultātā netika apstiprināta arī nākamā, Z. Čevera valdība, un Ulmanim radās iespēja «uzklausīt vēl kādu citu cilvēku» - par kompromisa valdības premjeru kļuva ārpus partijām stāvošais Andris Šķēle. Bet 1995. gada oktobra sākumā tas vēl nebija zināms, un 14. oktobra SestDienā Līga Krapāne un Gints Grūbe (NIP birojs, speciāli Dienai) zīmēja Čevera portretu ar virsrakstu Gājiens pēc varas: «Redzot Ziedoni Čeveru, bijušo Kirova rajona komjaunatnes sekretāru, Rīgas Galvenās iekšlietu pārvaldes personāldaļas priekšnieku, iekšlietu ministru un šobrīd vienu no pretendentiem uz Ministru prezidenta krēslu, nav grūti pamanīt, ka tieksme pēc varas ir viena no viņa kaislībām.» Citā tās SestDienas materiālā, Vitas Pētersones intervijā ar Uldi Stabulnieku, kuram 8. oktobrī jubileja (togad piecdesmitā, bet nule Stabulnieks, kurš jau trīs gadus aizsaulē, savā 70. dzimšanas dienā tika pieminēts ar Daigas Mazvērsītes grāmatas Tik un tā laišanu tautās), komponistam tika inkriminēta līdzība ar Čeveru. Slavenās dziesmas Tik un tā autors tolaik spēlēja restorānā Pie Otto Švarca un SestDienai atzinās, ka aizvien vairāk ejot vientulībā, kā arī atgādināja, ka mākslinieka pienākums un lāsts ir būt opozīcijā. Savukārt padomju laiku kultūras dzīves aspektā Stabulnieks tad vērtēja šādi: «Tumšākajos pagrabos tie labākie vīni norūgst. Izolācijai ir arī savas labās puses.»
Te tikai jāpiebilst, ka no Eiropas problēmām Latvijai tomēr neizdotos izolēties arī ārpus ES. Tās pašas 1995. gada 14. oktobra Dienas pirmās lapas ziņā Piketē pie Latvijas vēstniecības Zviedrijā uzzinājām, ka tur notikusi Zviedrijā dzīvojošo kurdu protesta demonstrācija, kurā kritizēta Latvijas valdības izturēšanās pret Olaines nometnē ievietotajiem bēgļiem - zviedru mediji rakstījuši, ka bēgļi «tiek sisti un mērdēti badā». Tātad bēgļu uzņemšanā mums ir vismaz 20 gadu prakse.