Tā jau visu laiku notiek - visi mūsu mēģinājumi izlauzties ar citiem saviem stāstiem parasti beidzas ar to, ka nevienu tas īpaši neinteresē... Ilustrācijai var minēt vienu gadījumu, ko, protams, var apzīmēt arī kā izcilu PR gājienu. Proti, reiz mēs publicējām ziņu, ka tiks rīkota preses konference par «trīs miljonu lietu». Tad saskrēja visi mediju vadītāji, un mēs paziņojām, ka ir gatavs trīsmiljonais bibliogrāfiskais ieraksts datubāzē. Faktiski mēs ar preses triku apspēlējām pašu presi.
Tā var arī pa seju dabūt.
Nē, mēs bijām labi sagatavojušies. Piemēram, atnākušajiem iemācījām, kā ātri sameklēt interesējošo informāciju. Bet kopumā jums taisnība. Tiesa, man gan arī jāsaka, ka situāciju var uztvert filozofiskāk. Mēs Latvijā taču negribētu, lai visi iet uz vienu baznīcu, vai ne? Nu, mums ir sava «baznīca» un mēs savācam tik lielu «draudzi», cik nu tā liela ir. Un man, atklāti sakot, svarīgāk ir, lai apmierināta tā sabiedrības daļa - ar to, ko viņi te var saņemt, darīt - kas ir šī mūsu «draudze». Ja šeit ir pulciņš laimīgu cilvēku, ļoti labi.
Labi, es jums arī par ēku pajautāšu... Vairumā gadījumu ir zināma atšķirība starp projektu un to, kā ēka dzīvo, jau kad tajā viss notiek. Kā jums te klājas?
Tā jau ir... var pārbaudīt detaļas kaut desmit reižu, ņemt vērā citu kļūdas, bet beigu beigās ir kaut kādas lietas, kas «nesastiķējas». Bet es vispirms tomēr gribētu teikt, ka cilvēkiem te ir ļoti ērti, un diez vai atradīsiet kādu, kurš piekristu iet atpakaļ uz veco ēku.
Ja nu jūs spiežat mani uz negatīvo, tad, jā, mums starp Retumu lasītavu un Folkloras krātuvi būvniecības laikā ir izveidojies defekts, kas radies, no zīmējumiem «pārnesot» uz būvi - un nu lasītavā daži cilvēki saka, ka viņi pārāk labi dzird krātuvē notiekošo, un droši vien tieši tāpat par traucējošām skaņām var pasūdzēties kāds krātuvē.
Par jumtu skeptiski runāja jau no paša sākuma - kā jūs tīrīsiet, sniegu tīrīsiet utt. Īstenībā jautājums ir par pieejamo naudu. Savukārt to, ka Rīgas gaiss ir tik netīrs, arhitekts droši vien nevarēja iedomāties. Un rezultātā ir tā, ka mēs plānojām ēku, ja tā var teikt, mazgāt divas reizes gadā, bet naudas taupīšanas nolūkā esam pie vienas reizes, lai gan gaisa netīrība Rīgā ir tāda, ka vajadzētu četras reizes. Nu, ko padarīsi. Skaidrs, ka vieniem pats projekts patīk, citiem nepatīk, un šai otrajai grupai noderēs jebkurš iemesls, šajā gadījumā jumts, lai viņu nepatiku «barotu».
Es nezinu nevienu lielo būvprojektu, kas būtu pabeigts laikā, atbilstoši plānotajām izmaksām un bez būvnieku atstātām «astēm». Droši vien tā ir arī jūsu gadījumā?
To nevar noliegt, un grūti iedomāties, kā būtu, ja nebūtu bijis tāds labā nozīmē piekasīgs uzraugs kā Hill International. Pieļauju, ka «astes» saistītas ar to, ka šajā projektā nebija Eiropas naudas, līdz ar to mēs varējām tā pielaidīgāk skatīties uz kaut kādiem pagarinājumiem vai papildu izmaksām. No šī viedokļa es ļoti uzmanīgi vēroju notiekošo ap Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru Zeimuļs, kura būvniecībā Eiropas nauda bija. Ja tur tiešām nāksies kaut ko maksāt pašai Rēzeknes pašvaldībai, tad būs ļoti nopietns signāls, ka ar Eiropas naudām tā «kā parasti» nevar. Labā ziņa ir tā, ka, cik es varu spriest, jaunais Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskais centrs tepat mums kaimiņos ir būvēts ar citu, jaunu filozofiju.
Savulaik bija tēze, ka ēka ir pārāk plaša.
Ja runājam par krātuvēm, tas pilnīgi noteikti tā nav. Lai gan par drukāto grāmatu «beigām» tiek runāts jau trīsdesmit gadu, tās joprojām izdod un, atklāti sakot, drīzāk mēs varam runāt par to, ka pārredzamā nākotnē mums jau parādīsies telpu limiti šajā ziņā. Ja runājam par lasītavām, tad, protams, ir dienas laiki vai gada laiki, kad tās ir tukšākas, bet bibliotēkas specifika ir tā, ka tai ir jānodrošina normāli apstākļi arī tad, kad ir maksimums. Tiesa, ir cita rakstura korekcijas. Tas, ko es biju redzējis ārzemēs, bija tas, ka studenti bibliotēkās faktiski dzīvo. Mūsu studenti... es pat nezinu, kā jums precīzāk raksturot. Bet kas notiek? Toties mums negaidīti ir uzradusies cita grupa - ārzemju studenti, kuru izpratnē studijas nozīmē strādāt bibliotēkā, rezultātā jūs te satiksiet pulka vāciešu, indiešu utt. Tomēr es arī šajā ziņā skatos nākotnē cerīgi, jo mums ir ļoti nozīmīgi, ka netālu būs Latvijas Universitātes jaunais kampuss ar vairākiem tūkstošiem studentiem, būs rosība, kurā gan jau arī mums būs sava vieta.
Budžets ir tāds, kāds ir, līdz ar to mani patiesībā vairāk interesē, kā jums sokas ne tik daudz ar čaulas uzturēšanu, bet saturu - grāmatu iegādi?
Pašlaik mēs esam sasnieguši normālu Austrumeiropas valstu līmeni. Joprojām, protams, neesam somu vai dāņu līmenī, bet pilnīgi noteikti neesam vairs tādā bada situācijā, kādā bijām deviņdesmitajos gados. Jāpiemin arī, ka vismaz pēdējos gados apmēram 100 000 eiro līmenī saņemam ziedojumus grāmatu iegādei.
Bet kā notiek iepērkamā izvēle? Respektīvi, valsts jums saka: pērciet vairāk par eksaktajām un dabas zinātnēm, jo tās ir mūsu tautsaimniecībai nepieciešamas, savukārt, piemēram, mitoloģijai veltītās grāmatas - cik nu paliek pāri.
Pirmkārt, mums ir patiešām labi speciālisti, kas atlasa. Bet vispār tas ir ļoti interesants jautājums. Tradicionāli nacionālās bibliotēkas ar dabaszinātnēm nodarbojas maz - tas vairāk ir universitāšu, akadēmisko bibliotēku lauciņš. Un līdz zināmam laikam tā arī bija Latvijā, bet dažādu iemeslu dēļ šis modelis ir izļodzījies. Jaunās ēkas projektā mēs ielikām to, ko bijām savulaik nolikvidējuši vecajā ēkā - Dabaszinātņu lasītavu. Un nu redzam, ka blakus būs jau pieminētais Dabaszinātņu akadēmiskais centrs. Tātad esam zināmā mērā pareizi uzminējuši, bet tas arī nozīmē, ka mazliet profils būs jāpamaina.
Ēkā notiek dažādi pasākumi. Kur jūs redzat LNB vietu, specifiku aktivitātēs, kas notiek Rīgā?
Ja fokusējamies uz valsts simtgades svinēšanu, mēs gribētu ar dažādu pasākumu starpniecību rādīt, ka, nu, nebijām mēs, latvieši, vienmēr citu apspiesti nabadziņi. Tādēļ, manuprāt, ir nepieciešams cits skatījums uz Livonijas vēsturi, uz Kurzemes hercogistes vēsturi, uz brāļu draudžu kustību utt. Vai padomājiet par simtiem tūkstošu bēgļu gaitās Pirmajā pasaules karā - izkaisīti pa sesto daļu planētas, cilvēki spēja koordinēt savas darbības no Tartu līdz Habarovskai. Mūsu identitāte ir senāka un vitālāka, nekā dažs labs to zīmē. Vēsturnieki jau daudz ko izpētījuši, bet plašākai publikai tas maz zināms. Mēs gribētu piedalīties stereotipu par Latvijas vēsturi mazināšanā.