Piedzīvojums upītes krastos
Viesatas upesloku izziņas un dabas taka atrodas Tukuma novadā - tikai mazliet vairāk nekā stundas brauciena attālumā no Rīgas. Lai arī šķiet, ka vieta ir maz zināma, tomēr mašīnu rinda, kas atrodas uz ceļa pie ieejas takā, liecina par zināmu popularitāti. Taka ir labiekārtota un labi marķēta, lai neviens neapmaldītos un tie, kas mīl baudīt nesteidzoties, varētu ērti atpūsties. Šeit novērojami gan iežu atsegumi - māla slāņi sarkanīgi brūnā krāsā, gan ainaviski skati augstākajās reljefa vietās virs tiem. Ar laisku sēdēšanu vien rudenī būs par vēsu, tāpēc iesildīties var, ejot gar pašu upes krastu, kur reljefs būs stāvāks un grūtāk ejams. Taku iespējams iziet trīs dažādos variantos, tāpēc sagurušajiem iespējams izvēlēties pašu īsāko atgriešanās ceļu.
Stāvajos ielejas krastos var novērot lielu dažādību - lazdu, kļavu un un melnalkšņu audzes, egļu mežu un pat 200 gadu vecu priedi. Bērni priecājas par dažādiem piepju veidojumiem uz kritalām. Izložņājam virs upītes nokritušos kokus. Un pēc tam, kad esam saklausījuši un pat saskatījuši dzeni augstu kokā, ieraugām pie pašas taciņas melnās dzilnas izkaltus dobumiņus. Liecības par sevi ir atstājuši arī bebri. Koki ir meistarīgi grauzti, bet vēl nav nograuzti. Citviet tomēr tapis bebru aizsprosts, kas jau veiksmīgi pilda savu funkciju. Un veca bebru māja, kurai šobrīd pāri iet tūristu taciņa, bet mājas uzbūve ar izejas caurumiem vēl aizvien labi novērojama. Dubļu vannas liecina par to, ka šī ir arī mežacūku apdzīvota vieta.
Pussaliņā, kur ir labiekārtota atpūtas vieta, atrodam sausumā noliktu malku, ko liekam lietā, lai uzsildītu līdzi paņemtās desas un maizītes. Ugunskura kurināšana pats par sevi ir īpašs notikums bērniem. Vērojot, kā ugunskurā sprakšķ malka un turpat upītē strauji zib ūdens, mēs jau kaļam plānus nākamās svētdienas pārgājienam.
Kopā ar gidu uzzināt vairāk par unikālo dabā
Vēl līdz 1. novembrim gida pavadībā iespējams apmeklēt un izbaudīt neskartas dabas krāšņumu Krustkalnu dabas rezervātā, kas atrodas Madonas novadā. Pēc tam rezervāta teritorija apmeklētājiem ir slēgta līdz pat vasarai, lai netraucētu putnu, piemēram, pūču, gatavošanos ligzdošanai. Krustkalnos ir zināms arī ligzdojošs melno stārķu pāris.
Augstākajā rezervāta vietā atrodas skatu tornis, no kura paveras iespaidīga ainava. Pie torņa uzreiz sākas ieplaka ar vairākiem ezeriņiem, un aiz tās atkal atrodas pauguraine, tā veidojot skaistu ainavu. Mežs ir pārsvarā lapu koku, kas īpaši baudāms rudenī. Tālumā saskatāms pat Gaiziņkalns. Skatu tornis atrodas pie ceļa starp Mārcienu un Ļaudonu un ir pieejams visu gadu. Tas ir 26 metrus augsts metāla tornis, tāpēc rada nervus kutinošu sajūtu pat pašiem drosmīgākajiem. «Rezervātā ir 13 ezeri, lielākie ir Dreimaņu jeb Svētes ezers, Lielais un Mazais Plencis, kas arī labi redzami no skatu torņa,» stāsta Guntis Akmentiņš, Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas darbinieks un gids. Viņš pavada tūristus, kas vēlas apskatīt rezervātu pa īpaši izveidotu taku. Ne velti rezervātam ir tāds nosaukums - kalni tiešām šeit ir krustām šķērsām. Guntis ved pa mazo zirgu celiņu, kas reljefa dēļ vietām ir tik stāvs, ka var tikai iztēloties, cik ekstrēmi šeit būtu braukt lejā kamanās. Kā gids stāsta, šeit savulaik bijušas vairākas mājsaimniecības, bet vēl labu laiku pirms rezervāta dibināšanas - 70. gados - tās palikušas bez saimniekiem. Par saimniekošanu agrākajos laikos liecina tikai meža ieskautas pļaviņas. Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki tās kopj un saglabā bioloģiskās daudzveidības labad. No aizsargājamajām augu sugām te iespējams sastapt Sibīrijas mēlziedi, kas ir vienīgā šī auga atradnes vieta Latvijā. Daudzo saldūdens avotu izplūduma vietās Krustkalnos veidojušies saldūdens kaļķu nogulumi, kuru ietekmē radusies savdabīga flora ar daudziem reti sastopamiem augiem.
Rezervātā nenotiek nekāda mežsaimnieciskā darbība. Vējlaužu rezultātā šeit netraucēti var attīstīties sūnas, ķērpji, sēnes, līdz ar to arī kukaiņi, putni. Teritorijas vērtība ar gadiem tikai palielinās. Sēņu pētnieki šeit ļoti priecājas par unikālām sēnēm, kas aug trūdošās koksnēs. Pašā taciņas malā apskatāma ļoti reta piepe - sārtā apmalpiepe, kas ir līdzīga tradicionālajai piepei ar balto maliņu, tikai šai maliņa ir viegli sarkana. Šaurais meža ceļš izved pie ezera, kur iekārtota taciņa līdz avotiņam. Dzestro ūdeni pagaršojam no bērzu tāss krūzītes. Lai arī rezervātā ir daudz avotu, pazīstamākais ir Krākas avots. Tajā ir ļoti tīrs ūdens, un blakus avotam atrodas akmens ar ļoti spēcīgu enerģētiku. Tā esot tik stipra, ka ap šo akmeni koki aug tādā veidā, ka to galotnes vērstas uz akmens pusi, bet virs paša akmens ir tīras debesis - koku nav. Iespaidīgi!