Salīdzināt Latvijas Republikas Ministru kabinetu ar jēdzienu, kas aizgājušajos gadsimtos tika lietots kaut kā ļoti tāla, nezināma apzīmēšanai, var šķist ekstravaganti, tomēr vakar publiskotā SKDS aptauja par ministru darba novērtējumiem liecina, ka tā diemžēl ir.
Par vislielāko labumu nesošo ministru nosauktais Raimonds Bergmanis ir viens no cilvēkiem, par kuru var teikt - godavīrs. Papildus: jauks cilvēks vispār. Tomēr apgalvot, ka bez konkrētā aizsardzības ministra drošības jautājumi tiktu risināti būtiski sliktāk, vismaz es personīgi nevaru. Neesmu Kārļa Šadurska fans (vēl aizvadītajā nedēļā veltīju ministram gana nesaudzīgu komentāru laikrakstā), tomēr ļoti apšaubu, ka tieši no viņa šajā valdībā jēgas vismazāk. Par aptaujā redzamo vērtējumu, maigi sakot, strīdīgumu jo īpaši liecina objektīvi pilnīgi aplamais apgalvojums, ka tieši Šadurskis visvairāk kavējot valdības darbu, - apgalvojums liecina, ka tā izteicējiem MK sēdēm līdzi neseko, pretējā gadījumā viņi zinātu, ka visbiežāk lēmumi tiek atlikti t. s. koalīcijas padomē pārrunātā vai nozaru pārstāvju iebildumu rezultātā.
Ja apšaubāmie ministru vērtējumi var aizkaitināt, tad, atklāti sakot, lielu prieku arī nerada visnotaļ lielais paškritikas īpatsvars starp aptaujātajiem. Proti, 52-63 procenti (atkarībā no konkrētā kritērija, par kuru cilvēki aicināti izteikties) atzinuši, ka viedokļa nav. Protams, labāk, ja cilvēks objektīvi novērtē savu priekšstatu kvalitāti un nemētājas ar apgalvojumiem, tomēr rezultāti vienlaikus nozīmē, ka vismaz liela daļa sabiedrības nesaprot, ar ko valdība nodarbojas. Ja to var skaidrot ar cilvēku nogurumu un skepsi pret politiku vispār, t. i., ka ļaudis vienkārši neinteresējas par valdību, jo neredz tam īstu jēgu, tad tā vēl būtu pusbēda. Slikti, protams, bet nekas unikāls. Nelāgāk, ja interese tomēr ir, savukārt kabineta kopumā un ministru individuālā komunikācija ir tik neveiksmīga, ka pilsonis vienalga paliek neizpratnē.
Būtu bezjēdzīgi zīlēt, kurš iemesls noteicošāks, tomēr, ja runājam par otro (slikta komunikācija), pieļauju, ka cēlonis varētu būtu galvas jaukšana publikai, it kā ar labiem nodomiem (lai cilvēki ir informēti) liekot priekšā dažādus kāda lēmuma variantus, tos grūstot šurpu turpu, līdz gala rezultātā rodas putra, ko papildus sabiezina nereti vērojamā nevēlēšanās minēt konkrētus termiņus kādu pārmaiņu īstenošanai. Te grēkojusi gan Šadurska ministrija un Veselības ministrija, gan Reiznieces-Ozolas pārraudzītā «saimniecība» (piemēram, VID vadības un reformas jautājumi). Ministri dažkārt, mēģinot pārliecināt par savu darbīgumu, panāk pretējo - iespaidu, ka viņi, kā saka, mētājas.