Katrs valdības veidošanas process ir savā veidā unikāls, tā ir partiju taktiska spēle, lai iegūtu noteiktas pozīcijas, parādītu saviem vēlētājiem, ka spēj ko panākt. Tas ir normāli. Šajā spēlē vienmēr palīdz tas, ja ir kādi principi, par ko visas partijas var vienoties. Tādi, cik saprotu, bija pirms Zatlera Reformu partijas ienākšanas politikā - partijām bija to tradicionālās atbildības jomas. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) - VARAM, Zemkopības un Satiksmes ministrija, tātad saimnieciskās ministrijas. Vienotībai - ministrijas, kas atbild par politikas komunikāciju Eiropā, proti, Ārlietu, Ekonomikas, Finanšu. Tā ir viena dimensija, kas savulaik palīdzēja veidot valdību, bet kopš Reformu partijas nokļūšanas pie varas tika izjaukta vismaz attiecībā uz VARAM un Satiksmes ministriju. Otrs principu kopums bija ministriju sadalīšana trijos blokos: «spēks un daile», «saimnieciskās» un «sociālās jeb smagās». Bija vienošanās, ka katrai partijai vajag diversificētu portfeli - pa vienai vai divām ministrijām no katra bloka. Šis nerakstītais princips arī vairs nepastāv. Toties varam konstatēt, ka Nacionālā apvienība šajos četros gados ir ļoti evolucionējusi. To ilustrēšu ar vienu piemēru. Ja pirms trim četriem gadiem kāds teiktu, ka Imants Parādnieks varētu vadīt Labklājības ministriju, domāju, ka sabiedriskā telpa būtu sašutuma pārpilna.
Vai ironijas?
Tagad neviens vairs nesmejas. Cilvēks ir izaudzis kā politiķis, iemācījies ļoti tehniski panākt būtiskas lietas.
Un kā vērtējat to, ka ZZS uzņemas vadošo lomu?
Tas varētu būt pārsteidzoši no cilvēka, kurš savulaik atnāca... Redziet, Zatlera Reformu partija bija cilvēku kopums, kur katram bija savs priekšstats par to, kas ir šī partija - dažiem, kā man, tā bija iespēja īstenot kādas akadēmiski konstruētas reformas, citiem - cīnīties ar oligarhiem, vēl kādam - kas cits. Tātad tas varētu būt pārsteidzoši, bet es to, ka ZZS pārstāvis, iespējams, būs nākamais premjers, vērtēju diezgan pozitīvi. Jāņem vērā arī tendence, ka samērā jauni, izglītoti, daudzsološi cilvēki tieši ZZS izvēlas, lai veidotu savu karjeru. Tas man bija pārsteigums jau pirms diviem gadiem.
Kāds tam pamats?
Es varētu pateikt vairāk, bet atturēšos...
Daļa no kādreizējās Zatlera Reformu partijas ļoti labprāt ietu arī ZZS vadītajā valdībā. Noticis kāds radikāls pavērsiens attieksmē, vai arī savulaik deklarētie principi bija fikcija?
Te es jums nepalīdzēšu, šis jautājums jāuzdod šiem cilvēkiem.
Labi, tad jautāšu jums kā domnīcas vadītājam. Kas ir tas svarīgākais, kas veicams jaunajai valdībai?
Es varu vēlēt jebko, bet būsim reālisti - tas, ko spēs darīt valdība, būs atkarīgs no tā, vai būs skaidri definētas prioritātes katrai no valdību veidojošajām partijām.
Un vai spēs par tām vienoties?
Jā, bet vienoties viņi spēs tikai tad, ja katrai partijai būs tikai viena divas ļoti skaidras lielas prioritātes. Tikai tad, ja vienojas par maksimums sešām lietām, ir motivācija strādāt kopā, saprotot, ka savas dienas kārtības realizācija atkarīga no sadarbības, spējas palīdzēt arī citai partijai realizēt viņu dienas kārtību. Tāpēc pats pirmais un galvenais, es teiktu, ir vienošanās par šīm maksimums sešām prioritātēm - ja pieņemam, ka valdību veido trīs partijas, tad pa divām uz partiju. Nekādā veidā neatkārtot vairāku iepriekšējo valdību kļūdu, kad valdības deklarācijā ieraksta simt un vienu prioritāti, jo tad izrādās, ka prioritāte ir absolūti viss. Es varbūt kā pozitīvu piemēru minēšu to pašu Reformu partiju, Nacionālo apvienību un Vienotību tajos gados, kad es vadīju Reformu partijas frakciju. Vienotībai tā bija iestāšanās eirozonā, Reformu partijai - darbaspēka nodokļu samazināšana, Nacionālajai apvienībai - demogrāfija. Ļoti konkrēti. Tagad demisionējušās valdības problēma ir tas, ka tādu skaidru prioritāšu vairs nebija. Ja mēs tagad uzdosim jautājumu katrai partijai, kas bija tās prioritāte, neviena, izņemot nacionāļus, nespētu atbildēt.
Vienotība skandina par virzību uz OECD, kas lielai daļai arī viņu vēlētāju droši vien nav no tām būtiskākajām tēmām.
Ja uzdosim jautājumu, par ko iestājas katra partija, es domāju, ka visvieglāk būtu atbildēt par Nacionālo apvienību - tā ir demogrāfija, kaut viņi to definē šaurā nozīmē - kā dzimstību.
Viņi runā arī par to, lai ir mazāk aizbraucēju, mazāk iebraucēju.
Bet šīs lietas nav saistāmas. Lielāks bērnu skaits nepalīdz samazināt emigrāciju. Ja bērni, sasniedzot 16-18 gadu vecumu, aizbrauc, tad bērnu var būt, cik vien maksimāli bioloģiski iespējams, tam nebūs ietekmes uz iedzīvotāju skaitu. Bet ne par to runa - ir skaidrs, ka Nacionālajai apvienībai ir šī prioritāte.
Paskatīsimies uz ZZS un Vienotību. Katrai no tām izpratne par ekonomikas izaugsmi atšķiras. ZZS darbojas ļoti efektīvi, taču fokusējas uz šauru nozaru komplektu. Šo gadu laikā viņi ir izveidojuši ļoti ciešu kontaktu ne tikai ar savu vēlētāju, bet ļoti labi arī saprot, kur šis viņu vēlētājs strādā, un no tā izveidota arī izpratne un kontakti ar trim lielām nozarēm - lauksaimniecību, mežsaimniecību (iekļaujot kokrūpniecību) un tranzītu. Līdz ar to zaļzemnieki spēj savus vēlētājus uzrunāt ne tikai par viņu sadzīviskajām problēmām, bet arī par to, kas viņiem svarīgi no viņu darbavietu skatpunkta. Es domāju, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc iestājas ZZS laikmets. Tādā ziņā, ka viņi attiecībā ar vēlētājiem bijuši daudz veiksmīgāki, kā par to liecina arī viņu reitingi. Bet ZZS galvenais izaicinājums, ieņemot premjera amatu, ir skatīties plašāk - arī uz nozarēm, ar kurām viņiem vēsturiski nav bijis nekāda kontakta, jo visas tautsaimniecības izaugsme nav tikai šo trīs nozaru izaugsme.
Vienotība. Ar visu cieņu, bet uzdrošināšos teikt, ka 95% no sava laika viņi par savu galveno misiju uzskatīja darbību, teiksim tā, ģeopolitiski lielās kategorijās kā civilizāciju sadursme, Rietumi pret Austrumiem. Un patiesībā Reformu partija pēc savas ideoloģijas bija tas pats. Vienotība par ekonomiku kā tādu domāja tikai tiktāl, cik to paredz direktīvas no Briseles. Ja Eiropā šogad ir, teiksim, inovāciju gads, tad Vienotība runā par inovācijām, ja nākamais būs, piemēram, jauniešu garantiju gads, tad fokusēsies uz to. Diemžēl nebija domāšanas ar savu galvu. Es to saku patiesībā ar lielu simpātiju pret Vienotību, kurā es ļoti labi pazīstu un cienu vairākus cilvēkus, bet ar šo cenšos viņiem arī palīdzēt rast izeju ārā no... tās vietas, kurā viņi šobrīd atrodas. Ar savu fokusēšanos uz Briseli viņi atrāvušies no zemes un no reālā vēlētāja, tā vajadzībām. Līdzīgi kā Eiropa bēgļu jautājumā. Jo, piemēram, Vācija uz bēgļiem skatījās šauri un optimistiski kā uz ne pārāk dārgām darbarokām, kas nepieciešamas apstrādes rūpniecībā, un tajā pašā laikā vadījās pēc humāniem pieņēmumiem par šiem cilvēkiem, kaut kā aizmirstot, ka tiem ir, piedodiet, ne tikai rokas un ka dzīves realitāte vietās, no kurienes viņi nāk, kultūra, attieksme pret sievietēm utt. ir pavisam savādāka.
Vienotības izaicinājums būtu atjaunot saikni ar realitāti. Vispirms jau mēģinot domāt ar savu galvu un neņemot Briseles norādījumus par, tā teikt, pielikumu pie desmit baušļiem. Otra lieta - sākt domāt par savu vēlētāju līdzīgi, kā to dara zaļzemnieki.
Kur Vienotības vēlētājs, visticamāk, strādā?
Visdrīzāk - Rīgā un lielajās pilsētās. Nozarēs, kur... es teiktu tā: darbaspēka izmaksas veido samērā lielu procentu no kopējām izmaksām. Tās ir informācijas tehnoloģijas, farmācija, profesionālie pakalpojumi, finanšu pakalpojumi utt. Vienotības problēma ir tā, ka valsts pārvaldē šīm nozarēm pretī nav kompetences. Ja ZZS gadījumā no kontroles un kompetences viedokļa ir izveidota sistēma, piemēram, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir zem Zemkopības ministrijas, tad, sakiet, kura ministrija atbild par IT? Daļēji - trīs: Satiksmes, VARAM un Ekonomikas. Pie tā, ka Ekonomikas ministrija pēc savas būtības ir vien enerģētikas, būvniecības, mājokļu politikas un mazliet arī tūrisma jomu pārzinātāja. Pakalpojumi finanšu nozarē ir zem Finanšu ministrijas, bet tās darbība atšķirībā no citām ir ļoti specifiska.
Kādā ziņā?
Finanšu ministriju varētu pielīdzināt uzņēmuma finanšu direktoram, kas ir pārdošanas daļas vadītāja pretsvars - profesionāls skeptiķis par jebko, kas saistīts ar izmaksām.
Atgriežamies pie jautājuma par aktuālajām prioritātēm.
Tā ir nodokļu politikas pārskatīšana un vienošanās par tādu nodokļu politiku, kuru ieviešot varētu rēķināties, ka nekas nav maināms vismaz kādus piecus gadus. To kā aktuālāko definējam mēs - Certus, un man ir prieks, ka par to runā Ministru prezidenta amata kandidāts. Tālāk - izglītība. Ja nodokļu politiku mēs varētu uzskatīt par investīciju, kura dividendes nestu samērā ātri, tad izglītības politika ir kaut kas tāds, kas svarīgs ilgtermiņā. Tāpat būtisks ir arī reģionu attīstības jautājums - mēs vairāk runājam par to, kā izveidot spēcīgus reģionālos centrus. Vismaz Certus analīze rāda, ka tas jādara, veicinot industriālo zonu izveidi. Pie dažām pilsētām tādas jau veiksmīgi izveidotas, bet daudz kur nav.