Nu mums ir deviņi sportisti. Tas nozīmē lielāku darba apjomu. Būs divas komandas. Viena dalībai Pasaules kausā, otra būs junioru komanda, kas startēs Eiropas kausā un pasaules junioru čempionātā, kas šogad notiks Siguldā. Trim vadošajiem sportistiem - Tomasam, Martinam [Dukuriem], Leldei [Priedulēnai] - galvenais starts būs pasaules čempionāts. Šogad tas būs Sočos. Uz turieni gan ļoti negribētos braukt.
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) taču ieteica visu sporta veidu federācijām atturēties no sacensību rīkošanas Krievijā!
Tieši tā! Acīmredzot mūsu sporta veida federācija ir ļoti ieinteresēta sacensības aizvadīt tieši tajā trasē.
Uz Sočiem negribas braukt tur pavasarī notikušā trases negadījuma dēļ?
Nē. Tā ir Krievija! Krimas pussalas aneksija, okupācija, viņu darbības Donbasā, Sīrijā... Arī sportā - valsts pārvaldītā dopinga sistēma. Tas ir nonsenss! Kaut kas līdzīgs varētu būt vēl tikai Ziemeļkorejā. Ņemot vērā, ka mūsu starptautiskās federācijas prezidents šovasar kļuvis par SOK locekli, viņam vajadzēja saprast, ka nav pieņemami rīkot sacensības tur. Ja vietējiem mainīja netīru provi uz tīru, kur gan ir garantija, ka kādam citam tagad kaut ko nepievieno? Un tas nozīmētu salauztu karjeru. Dopingu droši vien nekad neizskaudīs: to lietoja, lieto un droši vien arī lietos. Bet valstiski pārraudzīta dopinga sistēma ir vājprāts.
Soču olimpiskajās spēlēs viltotie dopinga rezultāti varētu būt ietekmējuši arī jūsu dēlu rezultātus?
Par to es mazāk domāju. Kad piedalies tik lielā forumā, ticot, ka viss notiek godīgi, nākas samierināties ar to vietu, kas izcīnīta. Pēc tam kad parādās informācija par dopingu un iejaukšanos laika uzņemšanas iekārtās, kas tagad pēdējais uzpeld, zūd jēga visam tam pasākumam. Ja arī būs kādas izmaiņas, kādam anulēs rezultātu un kāds tiks augstāk, tas ir aizgājis vilciens. Tās emocijas jāizdzīvo uz vietas. Neviens no tiem sportistiem, kam vēlāk mainās rezultāti uz augšu, domāju, neizjūt nekādu gandarījumu. Drīzāk ir rūgtums un mieles, ka kāds nav strādājis godīgi. Mēs par to nedomājam. Es vairāk uztraucos par to, kāpēc mums būtu tur jāatgriežas, ja esam saņēmuši to pazemojumu, ja mums nozaga olimpisko garu. Tās emocijas šobrīd ir sabradātas, iemītas dubļos. Tas ir posms, ko gribu izdzēst no savas atmiņas. Tās olimpiskās spēles bija citādas. Sliktas. Es noteikti uz turieni nebraukšu. Nekad dzīvē.
Kā Siguldas trase pelna laikā, kad nav sezona?
Ar tūristiem, piedāvājot riteņboba nobraucienus. Ir komandas, kas brauc ar skrituļkamanām. Starta estakāde jau darbojas. Tur pašlaik trenējas četru valstu komandas. Trases tehnisko stāvokli esam pacēluši augstā līmenī, uzliekot saules un nokrišņu aizsardzību, uzbūvējot mākslīgo starta estakādi un ar to, ka gada beigās Siguldā ekspluatācijā tika nodots sporta centrs. Ar to varam kļūt interesanti dažādu valstu komandām savas treniņnometnes rīkot šeit. No tā iegūs gan Siguldas uzņēmēji, gan visas sporta bāzes. Te veidojas labs ziemas sporta centrs. Ne velti te šogad notiks četras starptautiskas sacensības.
Ar jauno sporta centru Siguldā domājat baseinu?
Tā ir daudzfunkcionāla būve, kurā būs ne tikai baseins. Arī sporta spēļu zāle, slēgtais vieglatlētikas celiņš ar sintētisko segumu, ļoti labas smagatlētikas zonas. Tieši tas, kas vajadzīgs profesionālajam sportam. Blakus būs lietas, kas vajadzīgas bērniem, jauniešiem, amatieriem.
Sporta centrs būs saistīts ar trasi?
Nē, bet tie labi papildinās viens otru. Sporta centrs pelnīs arī no tiem cilvēkiem, kuri brauks uz mūsu trasi trenēties, jo mēs paši darām tieši tāpat. Cenšamies izmantot svaru zāles tajās vietās, kur trenējamies.
Trases bilance ir pozitīva?
Jā. Mēs saņemam valsts dotāciju apmēram 300 tūkstošu eiro apmērā. Apmēram tikpat nopelnām paši. Tai pašā laikā mēs saviem sportistiem trasi un starta estakādi pārdodam ar kādu 80% atlaidi. Mēs varam visu pavilkt paši, bet lielākām investīcijām jāpiesaista valsts līdzekļi. Tāda prakse ir visā pasaulē.
Šogad IZM Sporta departaments pēta katra Latvijā notiekošā sporta pasākuma pienesumu Latvijas ekonomikai.
Mēs arī kādreiz esam tā skaitījuši par sevi. Visi sportisti, apkalpojošais personāls, kas te ierodas, kaut kur nakšņo, kaut ko ēd, ar kaut ko brauc. Tas ir zināms pienesums gan novada, gan valsts budžetam, no kura saņemam atpakaļ dotācijās. Nav tā, ka strādājam ar mīnusa zīmi. Ne finansiāli, ne morāli, jo ar sportiskiem panākumiem attaisnojam investīcijas trasē.
Kādi bijuši lielākie izaicinājumi darbā Siguldas novada domē?
Pēdējais bija sporta centra būvniecības īstenošana. Tur lieti noderēja arī mūsu treneru pieredze, jo esam redzējuši, kā citur pasaulē izskatās šāda veida būves. Šobrīd varbūt jau tur vajadzēja būt pirmajiem peldētājiem, taču labāk ir mazliet kavēt būvniecības termiņus nekā pieredzēt to, kas bija Zolitūdē.
Kāpēc Siguldā tik ilgi bija jāgaida šādas sporta būves parādīšanās?
Domāju, tāpēc, ka Siguldas domē nekad nav bijuši pārstāvji no lielajām partijām, bija cilvēki, kuri strādāja savam novadam un pilsētai.
Vairākkārt bijušas ieceres par internāta izveidi jaunajiem renes sporta veidu pārstāvjiem - gan Siguldā, gan Murjāņos. Taču viss tā arī palicis runu līmenī. Kāpēc?
Ir jāpārvērtē visa sporta politika valstiskā līmenī. Varbūt ir pienācis laiks nosaukt kaut kādas sporta veidu prioritātes, nosakot, kur kādam sporta veidam jābūt. Tādā gadījumā būtu loģiski šādu centru veidot Siguldā. Atceros, Murjāņu rekonstrukcijas plānā bija no sporta zāles tāda kā suņa aste. Kāds bija izdomājis, ka tur par katru cenu jābūt mākslīgā ledus starta estakādei. Murjāņos tāda jau bija. Lojas otrā krastā stāvēja pamesta. Uzbūvēt jau var visu ko, bet pēc tam tas viss jāapsaimnieko. Tāpat mani izbrīna, ka jaunajā Daugavas stadiona rekonstrukcijas projektā atkal iezīmēta vēl viena starta estakāde. Jābūt gudrākiem! Savulaik sprieda par apjumtas BMX trases būvniecību Ventspilī. Kāpēc tur? Kāpēc Valmierā jābūvē vēl trešā trase, ja tās apkaimē ir jau divas? Muļķīgi būtu būvēt tramplīnlēkšanas tramplīnu. Tagad runā par velotreka būvniecību. Domāju, vilciens jau sen ir aizgājis. Kad vēl [Ainārs] Ķiksis ar [Viesturu] Bērziņu un iepriekšējie bija, tad varēja, bet tagad? Nevaram visu paņemt. Jāsaprot, ka garās distances mēs nekad neskriesim kā etiopieši, kenijieši. Jāsaprot, kur mēs esam labi, un tur jāstrādā. Ja mums ir viens talantīgs ātrslidotājs Haralds Silovs, jāatrod iespēja viņam trenēties citās bāzēs, nevis mākslīgi jāveido treniņu grupas un jātērē nauda. Jāiegulda tajos sporta veidos, kuros mums ir izredzes gūt panākumus. Vienubrīd darbojās internāts kamaniņu braucējiem. Es redzēju, ka tā dalībnieki pēdējo dūmu novilka pie trases vārtiem un turpat nometa cigareti. Tad man likās, ka kaut kas nav kārtībā. Nedrīkst pieļaut situāciju, ka kāds nosaka, cik lielai jābūt trenējamo grupai. Tad tas tiks mākslīgi palielināts. Piemēram, no divpadsmit cilvēkiem kādi divi ir talantīgi, bet pārējie paņemti kvantitātei. Braukt ar kamaniņām vai skeletonu ir pārāk dārgs prieks, lai tam trenētu cilvēkus, kuriem nav nekādu izredžu šajā sporta veidā gūt panākumus. Lai tādi attīstās vieglatlētikā, vingrošanā, peldēšanā, kas ir sporta pamats, bet uz profesionālo sportu viņi nav jāvirza.
Tātad tāds sporta veids kā skeletons der tikai mērķim kļūt par profesionāli?
Jā. Tās iemaņas, ko jaunais cilvēks pie mums apgūs, nekur citur dzīvē viņam nebūs vairs nepieciešamas. Varbūt kādreiz ap Ziemassvētkiem uz vēdera uzgulsies uz ragaviņām un parādīs saviem bērniem vai mazbērniem, kā nošļūkt no kalna. Skriešana, peldēšana, vingrošana - lūk, šīs lietas ir jāapgūst katram. Otrs aspekts ir izmaksas. Ievest bērnus stadionā un noorganizēt labu treniņu nav dārgi. Mums divdesmit bērniem noorganizēt braucienu ar skeletonu ir milzu atbildība. Savulaik Siguldas domē nācu klajā ar ierosinājumu, ka pilnīgi visiem sporta skolas dalībniekiem vismaz reizi nedēļā ir nodarbība pie vieglatlētikas trenera, kas ieliek svarīgus pamatus.
Vislielākajam cilvēku skaitam sportā būtu jābūt vieglatlētikā, vingrošanā un peldēšanā - jomās, kurās infrastruktūras stāvoklis Latvijā ir visbēdīgākais?!
Es tā nedomāju. Jā, nav manēžu visās pilsētās, olimpisko baseinu, bet tas arī nav tik ļoti vajadzīgs. Var skriet ārā svaigā gaisā. Siguldā vien ir trīs dažādi skrējieni. Vecākiem ir jāiemāca saviem bērniem peldēt. Vingrošanas prasmes arī iespējams attīstīt ārpus manēžām. Svarīgākais ir atgūt sporta stundu prestižu. Kad es savulaik mācījos ģimnāzijā, sporta stundās malā sēdēja sešas jaunkundzes ar ļoti nopietnu manikīru, kas varētu sabojāties, ja pieskartos bumbai. Mammas draudzenes radi sagādāja viņām zīmes. Četri klasē bija spējīgi kaut ko izdarīt, un tie arī darīja, pārējie ripināja gurķi.
Starta estakāde Daugavas stadionā nav vajadzīga?
Domāju, ka ne. Tā kā Oskars Melbārdis ir savainots, mums pašlaik ir divi bobsleja piloti valstī. Skeletonisti ir deviņi. Kamaniņu braucēji koncentrējas Siguldas apkaimē, kur ir viss treniņiem nepieciešamais. Ja gribam dzīvot gudri un kaut mazliet līdzināties kaimiņiem igauņiem, jāpieņem gudrāki lēmumi.
Izvirzīt sporta veidu prioritātes nacionālajā līmenī vajadzētu arī pa reģioniem? Piemēram, Siguldā renes sporta veidi, Cēsīs, Madonā, Alūksnē slēpošana un biatlons?
Jā. Nevajadzētu būvēt vēl vienu bobsleja un kamaniņu trasi kaut kur Ventspilī tikai tāpēc vien, ka Lemberga kungs varētu to tur uzbūvēt. Alūksnē, Madonā ir iestrādnes slēpošanā. Tur lai arī tas notiek! Ja ir labas svarcelšanas tradīcijas Dobelē un Ventspilī, nedomāju, ka Valkā vai Gulbenē kādam vajadzētu mēģināt sacensties. BMX Latvijā aizsākās Valmieras pusē. Nevajag būvēt tās trases, kur pagadās. Tāpat ar laiku tās aizaugs un paliks novārtā. Tas pats arī ar mūsu basketbola līgu. Reizēm nesaprotu, kas tur spēlē: laukumā pāris leišu, serbs un tumšādainie. Visās pilsētās, kurās ir augstskolas, ir arī olimpiskie centri. Lai ir katrai augstskolai pa komandai, kas spēlē Latvijas čempionātā! Ne tikai basketbolā. Arī volejbolā tā var būt. Kuldīgā ir vieglatlētikas manēža. Tur tad varētu būt neliels centrs jaunajiem vieglatlētiem. Ir jābūt drosmei uztaisīt kārtīgu revīziju visos sporta veidos. LOK sastāvā ir federācijas, kas 25 gadu laikā nav aizvedušas nevienu pašu sportistu uz olimpiskajām spēlēm. Kas tad tajā laikā ir darīts?
Kas vainīgs, ka palikām bez medaļām Rio spēlēs?
Nevajadzētu vainot tajā LOK. Visi, kam vajadzēja papildu finansējumu, lai pēdējā pusgadā izdarītu visu, kas plānots, saņēma lūgto atbalstu. Ja manam sporta veidam iedotu, piemēram, par miljonu vairāk, no tā jau rezultāts mainītos varbūt tikai par kādu simtdaļu. Domāju, ka pašreizējā LOK vadība strādā ļoti labi. Kad Sirmais uzvarēja Eiropas čempionātā un Palameika - Dimanta līgā, neviens nez kāpēc nepiesauca vieglatlētikas manēžu neesamību. Bet olimpiādes sakarā tik vien dzird - ja mums būtu manēžas, tad mums būtu tas un tas. Varu minēt šādu piemēru: mums ir trase un divas olimpiskās medaļas skeletonā, vāciešiem ir četras trases un divas olimpiskās medaļas, britiem nav nevienas trases, bet ir četras olimpiskās medaļas. No tām trīs - zelta. Vienkārši jāstrādā! Reizēm ir sajūta, ka sportistiem ir tiesības visu kritizēt un prasīt vēl un vēl, bet nav pienākuma atbildēt par rezultāta neesamību. Ja tika dots viss nepieciešamais, kur ir rezultāts?
Interesanti bija tas, ka LOV A sastāvā netika iekļauta daiļslidotāja Angelīna Kučvaļska ar savu 4. vietu Eiropas čempionātā, bet biatlonists Andrejs Rastorgujevs un šorttrekists Roberto Puķītis, neizpildot kritērijus, tajā tika.
Angelīnai bija jābūt A sastāvā. Un Rastorgujevam arī noteikti tur bija jābūt. Tie kritēriji visu laiku tiek pielāgoti, mainīti, grozīti. Kopumā tie strādā labi, taču jābūt arī izņēmumiem. Mums pagājušajā gadā divu junioru 4. vietas pasaules čempionātā bija 16 tūkstošu eiro vērtas, ieskaitot finansējumu treneriem un sportistiem. Par abiem kopā viņi zaudēja 0,08 sekundes trešajai vietai, par ko pienāktos finansiāls atbalsts no LOV. Mēs varētu teikt: «Kas gan ir astoņas simtdaļas? Piešķiriet mums tomēr naudu!» Bet es ne reizes par to neesmu pavēris muti. Rastorgujeva izņēmuma sakarā esmu tikai par. Pirms Soču olimpiskajām spēlēm es biju tas, kurš ierosināja abu savu dēlu un Rastorgujeva finansējumu likt kopā un sadalīt vienādās trīs daļās, jo Andrejam finansējums bija mazs. Rastorgujevs ir pelnījis par saviem panākumiem, jo nes Latvijas vārdu. Katrā biatlona pārraidē viņš tiek pieminēts. Stafeti reizēm nodod pirmajā vietā. Rastorgujevam tikai jākoncentrējas vairāk uz pozitīvo, nevis jāsūdzas par visu pēc kārtas. Es viņam aizvien ticu. Viņš tikai jāaizved pie «Zilākalnas Martas» (smejas), un tad viņam viss būs!