1997. gada 30. septembra Dienā Juris Lorencs rakstā Vai tuvākajā nākotnē būtu gaidāms kultūru karš? īsumā atreferēja Semjuela Hantingtona grāmatas Civilizāciju sadursme (Samuel P. Hantington, The Clash of Civilisations, Simon & Schuster, NY 1996) svarīgākās atziņas un vērtēja Latvijas vietu Hantingtona pasaules ainā.
«Hantingtons uzskatīja, ka nākotnē savstarpēji konkurēs ne tik daudz tautas, valstis un pat ne valstu savienības, bet gan pirmām kārtām civilizācijas jeb kultūras,» rakstīja Juris Lorencs. «Pie tam galvenais kultūras identitātes raksturotājs esot ne tik daudz valoda, rase, sabiedrības politiskās un sociālās struktūras u.t.t., bet gan reliģija. Hantingtons pats izdala astoņas pasaulē šobrīd eksistējošas un savstarpēji konkurējošas kultūras: ķīniešu, hinduistu, japāņu, islāma, Latīņamerikas, afrikāņu, slāvu - pareizticīgo un Rietumu. Pie pēdējās autors pieskaita daļu no Eiropas, Ziemeļameriku un Austrāliju.»
Protams, par šo jauno paradigmu var strīdēties un to apšaubīt, bet nenoliedzami tajā ir racionāls grauds, - raksta Lorencs un turpina ar piemēriem, kuri izteikti pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, bet tagad, 2015. gadā, skan vēl aktuālāk nekā toreiz, kad daudzi mīļu prātu sliecās vairāk ticēt Frānsisa Fukujamas hipotēzei par vēstures beigām, proti, Rietumu civilizācijas galīgo uzvaru: «Pirmkārt, 20. gadsimta beigās reliģija atkal kļūst par nozīmīgāko garīgo impulsu daudzās sabiedrībās, vairāki pasaules reģioni patiešām piedzīvo vēl nepieredzētu reliģiju uzplaukumu - par to liecina gan islāma ekspansija, gan pareizticības atdzimšana Krievijā un Ukrainā, gan protestantu straujā izplatība Latīņamerikā un Korejā. Otrkārt, nozīmīgākajos konfliktos pēc Otrā pasaules kara reliģiskais faktors tiešām ir bijis ļoti nozīmīgs (arābu - Izraēlas, Pakistānas - Indijas kari, bijusī Dienvidslāvija un Kaukāzs). Nav attaisnojusies arī Rietumu cerība, ka citas kultūras pieņems Rietumu vērtības un dzīvesveidu. Tieši otrādi - trešās pasaules sabiedrību vadlīnija aizvadītajos gadu desmitos drīzāk bijusi - «nost ar Coca-Cola kultūru» un «modernizēties, bet ne rietumnieciskoties».
Hantingtons uzskata, ka galvenās Rietumu civilizāciju raksturojošās pazīmes ir klasiskais romiešu tiesību un grieķu filozofijas (pirmām kārtām racionālisma) mantojums un Rietumu kristietība - katolicisms un protestantisms. Savas varenības apogeju Rietumu civilizācija esot sasniegusi 20. gadsimta divdesmitajos gados līdz ar britu impērijas zenītu. Tehnoloģiski un saimnieciski Rietumu pozīcijas vēl aizvien esot ļoti stipras, tomēr, sabiedrībai novecojoties, tā zaudējot savu demogrāfisko spēku, pamazām izsīkstot arī Rietumu garīgais impulss.
Hantingtons parāda, ka pēdējos gadu desmitos galvenais konfliktu cēlonis pasaulē ir radikālā islāma izplatība. Pareizticīgās un Rietumu kultūras esot dažādas, bet ne nesavienojamas, tāpēc Rietumi labprāt redzētu pareizticīgo kultūru kā savu sabiedroto varbūtējā nākotnes konfrontācijā ar islāmu un, iespējams, Ķīnu.»
Atgādinājis, ka Latvijas austrumu robeža ir arī Rietumu civilizācijas galējā robeža austrumos, Lorencs izvērtēja Latvijas piederību Rietumiem pēc trim kritērijiem. Ar pirmo, Rietumu kristietību, mums 1997. gadā viss bija kārtībā, Austrumu kristietībai piederēja tikai piektā daļa draudžu. Ar otru kritēriju, tiesisku valsti, jau bija sliktāk. Trešais kritērijs, racionāla rīcība, arī varēja vēlēties skaidrāku izpausmi. Latvijas virzība uz ES un NATO bija racionāla, toties «joprojām vērojama «galdiņ, klājies» filozofija - ka labklājība var būt bez darba (pats zinu cilvēkus, kuri, ielikuši 500 latus Bankā Baltija, rēķināja - pēc gada man būs 1000, pēc diviem 2000, tad 4000 un tad jau vairs vispār nevajadzēs strādāt…)». Rakstu par iespējamiem civilizāciju kariem Lorencs beidza ar atziņu, ka robežlīnija, kas atdala Austrumus no Rietumiem, nav tikai ārēja, tā šķeļ arī katru no mums.