Valdis Dombrovskis kļūs par ievērojamu Eiropas politiķi. (Smejas.) Viņam ir visas izredzes tikt ievēlētam Eiropas Parlamentā un no tā ieņemt kādu labu, pietiekami prestižu amatu kādā no Eiropas Savienības institūcijām.
Kas ir pietiekami prestižs?
Kā Eiropas komisārs, Eiropas Parlamenta vadītājs, tā Eiropas Komisijas prezidents. Sestdien Vienotības dome viņu izvirzīs uz Eiropas Tautas partiju grupas kongresu kā iespējamo kandidātu. Mēs skatāmies uz izredzēm pietiekami objektīvi, jo tā ir nominācija, un nevar skriet vilcienam pa priekšu. Taču jau tas, ka viņš ir nosaukts starp četriem kandidātiem un par to Dublinā 6. un 7. martā tiks lemts, ir ļoti nozīmīgi. Četru gadu laikā kā Latvijas premjers viņš ir iemantojis savu kolēģu cieņu, un tas dod pietiekami labu starta platformu.
Tas, kas notika ar Dombrovski un Vienotību, varbūt ir labākais, kas varēja notikt. Ja viņš joprojām būtu premjers, iespējams, situācija viņam un partijai nebūtu tik labvēlīga.
Kādā brīdī droši vien bija vajadzīgs restarts gan Dombrovskim, gan viņa valdībai. Mēs redzam, ka nekas nav sagruvis. Tie pamati, kas ielikti valsts attīstībai, ir liels Dombrovska nopelns. Ja runā par valdības restartu, tad jau 20. novembrī intervijā LNT viņš skaidri pateica, ka skatās uz Zaļo un Zemnieku savienības iesaistīšanu valdībā. Zolitūdes traģēdija salika kaut kādus citus akcentus. Taču, skatoties uz nākamo vēlēšanu perspektīvu, ir ļoti rūpīgi jāvērtē, kur Latvija būs pēc vēlēšanām. Vai mēs saglabāsim savu ģeopolitisko kursu, vai mēs spēsim panākt, lai cilvēki brauc mājās.
Jūsuprāt, šī koalīcija ir saliedētāka? Nacionālā apvienība joprojām uzsver savas prioritātes.
Šī koalīcija ir līdzsvarotāka. Partijām un neatkarīgajiem deputātiem, kas veido valdību, katram paliks kāds savs iekšējais mērķis, domājot par nākamajām vēlēšanām, lai izceltos uz pārējo fona. Tur nav draudzības, tur ir konkurence. Tomēr, veidojot šo valdību, ir bijis virsmērķis domāt, kāda būs nākamo vēlēšanu ietekme uz Latvijas attīstību. Svētdien vienā no raidījumiem jau paziņoja, ka koalīcijā ir pirmais kašķis, jo Nacionālā apvienība pēc audita operā prasīja Valdim Dombrovskim atvainoties par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes atbrīvošanu. Manuprāt, tas ne tuvu nav kašķis, ja atskatāmies uz to, kas notika, veidojot budžetu un valdības pēdējā laika darbībā.
Vai nebija tā, ka Dombrovskis bija apsolījis atvainoties, ja pārkāpumi operā tiks konstatēti?
Žanetas Jaunzemes-Grendes demisija netika pieprasīta tikai saistībā ar lēmumu par operu. Tās bija ilgstošas problēmas nozarē, nespējot konstruktīvi risināt konfliktus. Es nenoliedzu arī labās lietas, kuras Jaunzeme-Grende iekustināja, bet ārējā komunikācija un iespaids, kas tika radīts, nebija tas labākais.
Redzot, cik prasmīgi Vienotība izmanto premjeres Laimdotas Straujumas resursu un autoritāti reģionos, rodas iespaids, ka viņa ir bijusi sen lolota premjera kandidāte.
Jebkuram no Vienotības nominētajiem premjera kandidātiem ir savi plusi un savi mīnusi. Mēs izvēlējāmies Laimdotu Straujumu kā līdzsvara radītāju koalīcijā. Protams, Dombrovskim bija citas prioritātes - laikā, kad valstij draudēja bankrots, bija svarīgi runāt un pārliecināt Eiropas institūcijas. Viens cilvēks nevar būt universāls, un reģioni palika tā kā mazliet novārtā. Laimdotas Straujumas iepriekšējā darbība ir reģionos sakņota, un viņa pati to definēja kā savu prioritāti. Taču Vienotība jau bija uzrunājusi reģionu partijas, kuras ir iekārojamas «līgavas» visiem politiskajiem spēkiem.
Ko jūs reģionu partijām varat solīt? Viņi vēlas valdības ieinteresētību reģionu attīstībā, arī līdzvērtīgas pozīcijas kandidātu sarakstā.
Vienotības valdē ir bijusi diskusija par sarakstu veidošanu, un nebūs tā, ka Vienotības vecbiedri, vecministri un vecdeputāti aizņems saraksta galvgali un jaunpienācējiem no reģionu partijām vai Reformu partijas būs sarakstu beigu daļa.
Pēc kādiem kritērijiem sarindojāt Eiropas Parlamenta deputātus Krišjāni Kariņu, Kārli Šadurski un Inesi Vaideri šādā secībā Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstā?
Ir grūti aktīviem deputātiem iedot objektīvu vērtējumu. Šadurskis pievienojās Eiroparlamentam vēlāk, un viņam bija mazāk iespēju iegūt publicitāti. Sandra Kalniete [startē otrā pēc Dombrovska, trešais ir Artis Pabriks] ir domes vadītāja. Krišjānis Kariņš ir Latvijas delegācijas vadītājs. Latvijas vēlēšanu sistēmā ar plusiem un mīnusiem vēlētāji var izdarīt savu izvēli.
Vienotība līdz ar aktivizēšanos reģionos apgrūtinājusi Reģionu alianses iespējas izveidot plašu reģionālo partiju apvienību. Vai tas ir apzināti?
Reģionu aliansē apvienojās tie, kas gribēja startēt pašvaldību vēlēšanās, bet nevēlējās pievienoties nevienai no lielajām partijām. Katram no viņiem ir savas intereses. Iespējams, tāpēc tas projekts nevirzās tik strauji uz priekšu. Jautājums ir - ja pašvaldību līderi nepiedalās Saeimas vēlēšanās, vai ir iespēja nesašķelt vēlētāju un pārvarēt piecus procentus? Es to vērtētu kā eksperimentu, kura rezultāti nav īpaši prognozējami. Jo mēs vairāk spējam apvienoties un mazāk šķelt sabiedrību, jo mēs spējam pieņemt vairāk lēmumu, kas būtu sabiedrības interesēs.
Kā sokas ar Vienotības un Reformu partijas ceļa karti?
Tas ir tāds skaists nosaukums, ko piedāvāja Pēteris Viņķelis. Eiropā ceļa kartes ir tur, kur ir kādi konflikti vai nesaskaņoti jautājumi. Notiek gan neformālas sarunas, gan oficiālā kartes zīmēšana. Atbildīgie ir Edmunds Demiters un Artis Kampars. Valdis Dombrovskis ir ticies ar Reformu partijas līderiem. Attiecību vēsture ir bijusi sarežģīta, bet es aicinātu skatīties uz priekšu, kā labēji centriskie spēki varētu labāk startēt vēlēšanās.
Reformu partijai ir grūti pieņemt lēmumu par partijas darbības izbeigšanu.
To var psiholoģiski saprast. Tas nav viegls lēmums cilvēkiem, kas ir godprātīgi strādājuši valdībā, Saeimā, reģionos. Taču, ja viņi nav varējuši izlemt, kā atjaunot partiju, tad jādomā, kā saglabāt tās cilvēkus. Vienotībai nav mērķa pazemot Reformu partiju. Es novērtēju to, ka partija pieņēma tai grūto lēmumu iet valdībā kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību.
Vai Vienotības sarakstā varēs būt kāds šīs partijas biedrs, kurš nav iestājies Vienotībā?
Valdes sēdē pirmdien vēlreiz to pārrunājām. Neviens neteica, ka, neiestājoties Vienotībā, varētu kandidēt.
Vai Vienotība aicina pie sevis ikvienu Reformu partijas politiķi - gan Danielu Pavļutu, gan Dainu Kazāku un Juri Viļumu? Vai visi tās biedri reģionos varēs stāties Vienotībā?
Tas nav stāsts par to, ka var uzņemt pionieros visu klasi. Taču nedomāju, ka ikviens no Reformu partijas redzamajiem biedriem ir gatavs iestāties Vienotībā. Tas ir arī jautājums par spēju strādāt komandā. Mums nav tāda kritērija, ka tie, kas kādreiz izstājušies no Vienotību veidojošajām partijām, nevarētu tagad iestāties Vienotībā. Katrs gadījums tiks vērtēts individuāli.
Ceturtdien jūs dodaties uz olimpiskajām spēlēm Sočos. Kāpēc privāti?
Cenšos iet uz visām teātra pirmizrādēm un paust savu atbalstu latviešu māksliniekiem. Tāpat mēģinu Latvijas sportistiem pateikt paldies Saeimas vārdā un aicinu uz parlamentu. Zintis Ekmanis atzina, ka nezina nevienu citu tāda līmeņa sievieti, kura būtu nobraukusi pa bobsleja trasi īstā bobā. Tas bija 2011. gadā. Oficiāli uz olimpiādes atklāšanu parasti brauc Valsts prezidents, uz noslēgumu - premjers. Man piedāvāja šīs četras dienas, kad būs iespēja redzēt skeletonu, bobsleja sākuma braucienus, divas hokeja spēles un vienu Andreja Rastorgujeva startu. Man būs klātienē iespēja atbalstīt sportistus, un tā ir valsts attieksme. Uzskatu, ka nodokļu maksātājiem nav pienākuma atbalstīt šo braucienu. Cik zināms, Igaunijas premjers olimpiskās spēles vienmēr ir apmeklējis privāti. Man ir akreditācija, Olimpiskā komiteja palīdzēja arī ar viesnīcas un biļešu rezervāciju, bet mums bija vienošanās, ka tie ir mani personīgie līdzekļi. Latvijas sporta vēsturē tas esot pirmais šāds gadījums. Olimpiskās komitejas pasūtītie tērpi tiek doti arī VIP viesiem, es izmantoju iespēju šo tērpu nopirkt.
Cik šis brauciens jums izmaksāja?
Lai nu tas paliek manas ģimenes noslēpums.