Tagad izrādās, ka šādu finanšu ministra parakstītu vienošanos var nepildīt. Turklāt ne tikai vienošanos, bet arī likumu, kas nākamgad paredz samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par vienu procentu.
Izveidojusies situācija, ar kādu nenākas bieži saskarties, - neapmierinātību ar valdības solījumu nepildīšanu pauž gan darba devēju organizācijas, gan darba ņēmēji - arodbiedrības. Saprotu, ka valdībai katru gadu parādās jauni izaicinājumi un nākamajā jāparedz papildu līdzekļi aizsardzībai. Taču tā ir bijis un būs vienmēr - vajadzības vienmēr pārsniegs iespējas. Nekas ārkārtējs arī nav noticis - pat finanšu ministrs stāvokli ekonomikā vērtē kā labu. Tad kāpēc gan dotais vārds jāņem atpakaļ?
Jāpaskaidro, ka uzņēmēji sarunās ar valdību nebūt negāja tikai ar prasību - dodiet! Nē, tika iesniegta virkne priekšlikumu budžeta papildināšanai, kuru īstenošana būtu iespējami mazāk sāpīga, - gan pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšana par vienu procentu, gan reversās PVN iekasēšanas piemērošana IT nozarei, kā pašlaik tas ir būvniecībā, īpaša tirdzniecības un nodokļu režīma ieviešana nerezidentu uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību ārpus Eiropas Savienības, un virkne citu. Taču valdībai tie bija kā pīlei ūdens.
Retorisks jautājums - vai kaut kas tāds varētu notikt Vācijā? Vai valdība tur varētu nepildīt likumu un nozīmīgus budžeta jautājumus nesaskaņot ar partneriem? Nē, protams! Tas ir viens no cēloņiem, kāpēc Vācija ir tur, kur patlaban tā ir, bet mēs esam tur, kur diemžēl esam.
Valdības nevēlēšanās pildīt solījumus un likuma prasības ir ļoti slikts signāls investoriem. Jelgavā, piemēram, pašvaldība aktīvi strādā investīciju piesaistē, strādā ar uzņēmējiem, kā rezultātā ik gadu atver vienu divas nozīmīgas ražotnes. Taču investorus interesē ne tikai pašvaldības attieksme, bet arī kopējā nodokļu politika valstī, tās prognozējamība. Informāciju par to, kāda šī politika ir, tie investori, kas jau strādā Latvijā, nodod tālāk kolēģiem ārzemēs. Baidos, ka šoreiz ziņa būs neglaimojoša. Ja investori redz, ka valdība nepilda pat likumus, ja netur doto vārdu, tad kā gan iespējams plānot investīcijas? Kāda garantija, ka nākamgad atkal kāds likums izrādīsies lieks un nevajadzīgs?
Var uzskaitīt vēl dažas lietas, kas tiek risinātas kaut kā greizi. Piemēram, tā sauktais solidaritātes nodoklis nekādu solidaritāti nenodrošinās, jo lielo algu saņēmēji maksās naudu nevis sociālajā budžetā, tā atbalstot pensionārus, jaunās māmiņas un citas sociāli mazaizsargātas grupas, bet gan valsts budžeta lielajā katlā. Arī diferencētā neapliekamā minimuma ieviešana ir tik sarežģīta, ka daudziem cilvēkiem būs grūtības aizpildīt un iesniegt deklarācijas un viņu nauda paliks valstij.
* LDDK padomes loceklis, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs