Agri vai vēlu ministru portfeļus partijas sadalīs, un tad sāksies nākamā tradicionālā izprieca - izvirzīto personāliju brāķēšana un izsmiešana. Tā notiek pēc ierastā scenārija. Ja kandidāts uz ministra posteni nav «no nozares» - slikti (pietrūks zināšanu, izpratnes utt.). Ja ir - arī slikti, jo kaut ko būtisku nozarē varot mainīt tikai cilvēks, kurš nav saistīts ar šīs nozares profesionālajām grupām un grupējumiem. Ja kandidāts ir, kā mēdz teikt, spilgta personība - slikti (var atrast pretrunīgi vērtējamus izteikumus vai rīcību pagātnē); ja «pelēcītis» - arī slikti…
Ja noliekam šādas modeļa «nekad nav labi» izpausmes malā, jārēķinās, ka kandidātu izvēlē sava loma ir pašu partiju iekšējai loģikai. Piemēram, apsvērumiem par to, cik lielā mērā konkrētais cilvēks ieklausīsies viņu deleģējušās partijas viedoklī. Arī te ir daudzas gradācijas un nianses. No vienas puses, nav slikti, ja ministrs nepadodas partijas biedru aicinājumiem, piemēram, palīdzēt ar «vajadzīgu» ļaužu darbā iekārtošanu, vai konstruktīvi sadarbojas ar kolēģiem valdībā no citām partijām, pat ja partijas citos līmeņos konfliktē. No otras puses, nav labi, ja ministrs dodas tik neatkarīgā «peldējumā», ka par viņa lēmumiem partija uzzina no žurnālistiem vai ir spiesta secināt, ka tie nesakrīt ar citu partijas biedru pausto (šajā ziņā sūra pieredze ir gan Vienotībai, gan Nacionālajai apvienībai). Īsi sakot, atrast kandidātu (turklāt jāatceras, cik vispār īsi ir partiju «rezervistu soliņi»), kas būtu prognozējams kā vidusceļš starp abām galējībām, nav viegli. Tālāk ir apsvērumi par izvirzītā kandidāta plānoto vietu pašā partijā. Piemēram, ja runa ir par nozari, kurā nepopularitāte ir garantēta, upurēt cilvēku, kas partijai nākotnē būs nepieciešams, negrib pati partija. Un otrādi - ja ministra postenis sola labu reitingu.
Pašreizējā situācijā papildu problēmas rada līdzšinējās valdības sastrādātais. Neviens nealkst kļūt par ekonomikas ministru un palikt «malējam» Citadele bankas pārdošanas stāstā. Gan jau partijas arī ieskatījušās nākamā gada budžeta metos un konstatējušas, ka veselības nozarei nekas vērā ņemams papildu finansējuma izskatā tur atvēlēts nav.
Citiem vārdiem sakot, ja no malas vērotājiem nereti nav skaidrs, kāpēc tieši šis cilvēks tiek virzīts ministra postenim, nav gluži tā, ka kandidāts pagrābts no zila gaisa pēdējā brīdī. Tas, protams, nenozīmē, ka pretendents ir labs, tomēr improvizāciju un eksperimentu šajā procesā patiesībā ir maz. Tas zināmā mērā izskaidro arī partiju turēšanos pie sākotnēji definētajām interešu sfērām - jo vairāk pārmaiņu, jo biežāk jāsāk ieskicētais ķēpīgais atlases process, lai atrastu kandidātu citam postenim. Vēl jāņem vērā, ka, ja runa ir par jaunpienācējiem vai partijai jaunu nozari, kandidāts var minstināties, nezinot, kas par viņa «tēmu» būs ierakstīts valdības deklarācijā un rīcības plānā (nereti šo dokumentu izstrādātāji un potenciālie ministri ir atšķirīgas personas).
Tātad ir pamats kritizēt partijas par stīvēšanos ap ministru portfeļiem vispār, savukārt valdības jaunie (tie, kuri nav strādājuši līdzšinējā kabinetā) locekļi ir pelnījuši zināmu iecietības periodu mēneša vai divu garumā.