Absolūtajam vairumam zarnu vēža pacientu ir nepieciešamas ķirurģiskas operācijas, skaidro A. Sīviņš. Latvijas Onkoloģijas centrā gadā tiek veikts vidēji 300-400 šādu operāciju. «Rindu uz operācijām nav, taču uz izmeklējumiem, kurus nepieciešams veikt pirms operācijas, tās ir ļoti garas. Līdz ar to pacienti, kuri ienāk pie mums nodaļā, gaida izmeklējumus vairākas dienas, šo laiku atrodoties slimnīcā. Tie ir lieli izdevumi. Ar ambulatorajiem izmeklējumiem situācija ir vēl sliktāka. Šā gada kvotas jau pilnībā izsmeltas, un pagaidām uz nākamā gada janvāri pacientus vēl nepieraksta. Līdz ar to cilvēks, kurš pašlaik vēlas ambulatori veikt onkoloģiskos izmeklējumus, uz tiem nevar tikt un neviens arī pašlaik nevar pateikt, kad tas notiks. Vienīgā iespēja ir izmantot mūsu klīniku, kas nozīmē, ka jāguļ slimnīcā,» situāciju raksturo A. Sīviņš.
Veselības ministrija gan paziņojusi par zaļā koridora principa ieviešanu. Tas nozīmē, ka pacientiem, kuriem skrīninga izmeklējuma rezultātā ir aizdomas par onkoloģisko saslimšanu, papildu izmeklējumi tiek nodrošināti ārstniecības iestādē ārpus noteiktajām kvotām, līdz ar to pacients tos var saņemt ātrāk. Tāpat veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības veicināšanai onkoloģisko slimību pacientiem noteikts, ka pirmā onkologa vai hematologa konsultācija pacientam jānodrošina ne vēlāk kā desmit darba dienu laikā no brīža, kad persona vērsusies ārstniecības iestādē. A. Sīviņš šo iniciatīvu vērtē kā populismu. «Dzīvē nekāds zaļais koridors nedarbojas, nekādus izmeklējumus pacienti ātrāk nevar saņemt. Situācija ar izmeklējumu pieejamību ir traģiska,» norāda ārsts. Papildu līdzekļi šīs sistēmas ieviešanai nav piešķirti.
Finansējums, ko valsts piešķir slimnīcai par ķirurģisko ārstēšanu, nav atbilstošs operāciju izmaksām, nesedz pat operāciju pašizmaksu, turklāt vispār netiek apmaksāts personāla darbs, norāda mediķis.
Vēl viena liela problēma, kas saistīta ar vēža pacientu operēšanu, ir apgrūtināta ķīmijpreparātu pieejamība. «Pusei no zarnu vēža pacientiem ir metastāzes aknās, un tas nozīmē, ka pēc operācijas saskaņā ar starptautisko praksi noteikti jālieto mūsdienīgi mērķterapijas preparāti, taču Latvijā valsts tos neapmaksā. Šos medikamentus kompensē gan Lietuvā, gan Igaunijā, mēs esam Eiropā vienīgie, kur medikamentu iegāde ir pilnībā uz pacientu pleciem. Šo medikamentu izmaksas ir ļoti augstas. Nepieciešamo devu rēķina attiecībā pret ķermeņa masu, tāpēc maksa par zālēm vidēji mēnesī ir, sākot no 1000 līdz pat 10 000 eiro,» skarbs ir ārsts.
A. Sīviņš uzsver, ka, pareizi ārstējot, no tiem zarnu vēža pacientiem, kuriem ir ceturtā stadija un metastāzes, piecus gadus var nodzīvot 50-60% pacientu, neārstējot - tikai 2%.