Kad sāki nodarboties ar sportu, kas bija tavs galvenais iedvesmas avots?
Protams, pats galvenais bija mans brālis Valts, kurš tobrīd gatavojās olimpiskajām spēlēm. Tomēr, domājot par sieviešu distanču slēpošanu, jāsaka, ka liels elks man bija Justina Kovalčika, jo viņa vienīgā spēja līdzvērtīgi cīnīties ar norvēģietēm, zviedrietēm un somietēm. Patika arī pāris sportistu no norvēģu komandas, piemēram, Terēse Juheuga.
Skatoties sacensības, turēji īkšķi, lai neuzvar norvēģietes?
Jā, vienmēr vairāk biju par tiem, kuri nav no ziemeļvalstīm. Ja nāc no pārējās Eiropas un tiec starp vadošajiem, tas ir pavisam citādāk, jo parasti slēpošanā dominē ziemeļvalstu sportisti. Liels prieks, ka izsisties spēj arī sportisti no citām valstīm
Vai pirmās atmiņas ir, kad sešu gadu vecumā skatījies brāļa startu olimpiskajās spēlēs?
Atceros, kā mēs visi mājās sēdējām pie televizora – es, mamma, brāļi, Valta draugi. Ļoti fanojām līdzi.
Ko mainīja tas, ka elks katru dienu trenējās tev blakus?
Katru dienu redzēju, kā viņš ceļas, iet uz treniņu, nāk mājās. Domāju, tas ļoti nāca man par labu, jo viņš parādīja tik lielisku piemēru, ka man tas nebija jāmeklē citur.
Sestdienās, svētdienās tika pavadīts daudz laika, skatoties Eurosport televīziju?
Ļoti, ļoti daudz.
Tolaik spēcīga bija arī Igaunijas komanda. Vai kaimiņi tev deva papildu iedvesmu?
Kad biju mazāka, tieši es par igauņiem tik daudz nefanoju, vairāk mamma un tētis. Es tolaik zināju tikai atsevišķas pasaules sportistes – Justinu Kovalčiku, Terēsi Juheugu, Māritu Bjergenu. Par Igauniju man īstais priekšstats sāka rasties, kad pati jau gatavojos olimpiskajām spēlēm. Atlases sacensībās sapratu, ka Igaunija tiešām ir slēpotāju zeme.
Tagad Justina Kovalčika ir tava trenere.
Jā, pilnīgi neticami! Pirmoreiz viņu dzīvē satiku pagājušā gada jūnijā. Viņa bija super jauka, uzreiz atsaucīgi uzņēma, iepazīstināja ar mani visas meitenes. Ļoti, ļoti jauka. Pirmoreiz, kad ieraudzīju, nobrīnījos, ka viņa ir tik maziņa, jo pa televizoru vienmēr bija izskatījusies daudz lielāka – lielākā no visām slēpotājām. Tomēr dzīvē ieraudzīju, ka viņa ir maziņa un vienkārša. Ļoti daudzi spēcīgi sportisti saskaras ar zvaigžņu slimību, kļūstot citādi uzvedībā un attieksmē, bet, komunicējot ar viņu, nepateiksi, ka Justina ir olimpiskā čempione – vienkārša un saprotoša sieviete.
Ja pirmoreiz viņu satiktu desmit gadu agrāk, paprasītu autogrāfu?
Es arī tagad to esmu izdarījusi! Viņa man parakstījās uz lapiņas, kas stāv treniņu dienasgrāmatā, tāpēc varu jebkurā brīdī uz šo autogrāfu paskatīties.
Šobrīd noteikti pati esi elks jaunajiem Latvijas slēpotājiem. Vai to jūti un aizdomājies, ka nepieciešams rādīt piemēru?
Noteikti. Ļoti ceru, ka mani panākumi liek Latvijas jaunajiem censoņiem aizdomāties, ka, arī nākot no valsts, kas nav slavena slēpošanā, viss ir iespējams. Es ceru, ka viņi iegūst motivāciju. Kur gan citur vari mācīties un smelties pieredzi, ja ne no sportistiem, kurus vari satikt treniņos un aprunāties. Amerikānietes, krievietes un zviedrietes tu ikdienā nesatiec, bet es esmu diezgan atvērts cilvēks un vienmēr atbildu, palīdzu, ja kāds kaut ko prasa.
Jaunie slēpotāji raksta tev vēstules?
Nē, neraksta. Ja es tādas saņemšu, ar prieku atbildēšu uz jebkādu jautājumu, bet laikam tomēr šobrīd viņi pārsvarā vēl skatās uz lielajām ārzemju zvaigznēm. Es vēl neesmu pats labākais piemērs, bet varbūt tas ir tikai laika jautājums.