Latvijas valstsvienības vadītājs pagājušajā vasarā Pasaules kausa finālturnīrā izpelnījās ne tikai labākā trenera apbalvojumu, bet arī nedalītas žurnālistu simpātijas par aizraujošām un dziļām domām bagātām uzrunām pēcspēļu preses konferencēs. Sacensību pēdējās dienās Manilā itāliešu speciālists pēc tām tika pavadīts ne tikai ar aplausiem, bet pat ovācijām, tomēr, noslēdzot turnīru, viņš neslēpa nogurumu. Sarunas ievadā atgādinu, ka pēc atgriešanās no Latvijai vēsturiskā Pasaules kausa treneris atzina, ka viss, kas viņam nepieciešams, ir kārtīga atpūta, viņš runāja par dzimto Groseto, par ilgām pēc sievas, par dārzā iekavētajiem darbiem... "Un par pludmali," ar sapņainu skatienu manis teikto papildina Luka Banki. "Mums Groseto ir tik lieliska pludmale!"
Tomēr plānotās atpūtas vietā jau pāris dienu vēlāk parakstījāt līgumu ar Boloņas Virtus!
Nē, pat pāris dienu nepagāja. Pēc atgriešanās no valstsvienības sagaidīšanas Rīgā es piezemējos Itālijā, kur tik tikko pietika laika samainīt somu, apģērbu, paķert kādas savas lietas un bija jāpārceļas uz Boloņu. Atgriezos mājās piektdienā, sestdien parakstīju līgumu ar klubu un pirmdien jau aizvadīju pirmo treniņu.
Tā ir jūsu basketbola degsme vai arī vienkārši iespēja, ko tādā situācijā trenerim noteikti vajag izmantot?
Abi šie faktori. Protams, es mīlu šo darbu un mīlu sportu. Tai pašā laikā apzinos, ka sportā visu nosaka tas, kā izmanto savas iespējas. Tāda iespēja trenēt tik augsta līmeņa turnīrā kā Eirolīga, turklāt strādāt tik prestižā klubā... Es tobrīd nevarēju pateikt nē, lai cik ļoti mans ķermenis un mans prāts jau virzījās pavisam citā virzienā. Es vienkārši nevarēju atteikt šim piedāvājumam.
Vai ķermenis un prāts nesāk dumpoties, ja tā pārvaldītājs nedod iespēju atpūsties? Būtībā esat nepārtrauktā ikdienas darbā ar klubu un valstsvienību jau vairāk nekā divu gadu garumā!
Neslēpšu, ka tas ir ļoti grūti, bet man palīdz apkārt esošie cilvēki. Ap mani valstsvienībā un klubā ir lieliski spēlētāji, lieliski asistenti, visi komandas darbinieki. Viņi man palīdz dozēt enerģiju, to pietaupīt, kad nepieciešams. Es novērtēju, ka visi man apkārt esošie ļoti ātri uzsūc doto informāciju un kopējo konceptu, visiem ir izcila darba ētika. Pirmkārt, viņi ir elitāri cilvēki, ne tikai elitāri spēlētāji, treneri vai darbinieki. Man paveicies, ka šajās komandās strādāju ar augstākā līmeņa profesionāļiem, ar kuriem varam sadalīt slodzi, stresu, atbildību un to, ko šī darba dēļ nākas upurēt no savas dzīves.
Saskaitīju, ka jums ar Boloņas Virtus kopš gadu mijas līdz valstsvienības treniņnometnei pusotra mēneša laikā bijis sešpadsmit spēļu...
Tas ir izaicinoši, bet tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ es to tiešām gribēju uzņemties. Šāds režīms liek no sevis izspiest visu labāko. Man ir jāienāk atšķirīgā modalitātē, kur basketbola komandas vadīšanas stils mainās, informācijas nodošanas veids mainās. Man patīk sevi šādi izaicināt, jo esmu pārliecināts, ka pēc visa šī procesa būšu labāks treneris.
Vai, šādā režīmā klubā strādājot, jums maz ir iespēja padomāt par Latvijas valstsvienību?
Ak! (Gari novelk un atmet ar roku – aut.) Diena ir pietiekami gara, un tehnoloģijas mūsdienās ļoti palīdz. Jums jāsaprot, ka trenera prāts nekad neapstājas un nekad neatpūšas. Man pietiek laika visu pārdomāt, jo, godīgi jāatzīstas, neguļu īpaši daudz. Un man tiešām patīk cieši sekot līdzi savu spēlētāju gaitām, būt regulārā saziņā ar saviem palīgiem šeit, Latvijā. Lai kāds būtu režīms klubā, to ir iespējams savienot ar darbu nacionālajā komandā. Kamēr man pietiek enerģijas, es vēlos to darīt.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!