Kāpēc pieņēmi lēmumu beigt karjeru? Cik ilgi uz to gāji?
Pašu lēmumu pieņēmu vēl martā pirms Covid-19 uzliesmojuma. Zināju, ka peldēšana kādā brīdī paliks pagātnē un būs tikai atmiņās, tāpēc ilgāku laiku centos saprast, vai zinu, ko darīšu pēc karjeras.
Šogad vairs nebiji Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā. Vai tāpēc laikus saprati, ka neizdosies realizēt sapņus kļūt par paša augstākā līmeņa peldētāju?
Tikt uz olimpiskajām spēlēm būtu iespējams, tomēr manī iekšā bija dziļš mentāls bloks. Piedzīvoju ļoti nepatīkamu atgriešanos sacensībās pēc personiskā rekorda uzstādīšanas garajā baseinā 100 metros brasā – saskāros ar tādu galvas reibšanu, ka nevarēju pat paiet taisni.
Tās bija fiziskas vai psiholoģiskas problēmas?
Fiziskas. Piedzīvoju ļoti lielu pārslodzi, par sevi lika manīt sirds.
Tava kroņdisciplīna bija 50 metru brass un līdz 100 metriem, kas ir olimpiskā disciplīna, tā arī neizdevās uztrenēties?
Man nebija pietiekami laba izturība 100 metriem, turklāt papildus šis mentālais bloks liedza treniņos no sevis izspiest maksimumu, tāpēc 100 metrus nebūtu iespējams uztrenēt. Savukārt 50 metru brass nav olimpiskā distance, tāpēc ar to nekur tālu dzīvē netiktu.
Vai ir skumji, ka pēc vairāk nekā 10 gadiem noslēdzas karjera?
Īsti nē. Tagad daudz maz zinu, ko vēlos darīt dzīvē, un esmu pārliecināts, ka man kādā jomā būs nākotne. Latvijā ir ļoti grūti kļūt par profesionālu peldētāju, tas sanāk tikai dažiem. Savukārt sasniegt kaut ko pasaules līmenī ir vēl daudz smagāk.
Atceries, kā sāki nodarboties ar peldēšanu?
Jau no pašas bērnības vecākiem bija grūti mani dabūt ārā no ūdens – vai tā bija upe vai ezers. Peldapmācība man bija jau no bērnudārza, bet uz treniņiem sāku iet otrajā klasē. Iesaistīšanās treniņos man sagādāja ļoti lielu prieku.
Latvijā ir slikta noslīkušo cilvēku statistika. Esi kā labais piemērs, kurš jau ļoti agri iemācījies peldēt.
Es pēc rakstura esmu uzmanīgs cilvēks, iesaku arī pārējiem būt uzmanīgiem un neiekļūt šajā statistikā.
Kā izveidojās tas, ka tev brass kļuva par galveno disciplīnu?
Kad sāku mācīties brasu, es to ienīdu, jo nemācēju veikt pareizu īrienu īstajā brīdī, tomēr laika gaitā, kad to iemācījos, sāka iepatikties. Sākumā manas kroņa distances bija gan krauls (brīvais stils – aut.), gan brass, bet lēnām brass kļuva par vadošo.
Uz 2018. gada Eiropas junioru čempionātu jau devies kā favorīts. Vai sasniegtais tev bija pārsteigums?
Bija grūts sagatavošanās posms, bet to izbaudīju un jutu, ka būs diezgan labs rezultāts. Tomēr, kad finālā atpeldēju otrais, tāpat biju diezgan pārsteigts par sasniegto.
Kas pēc šīm sacensībām mainījās tavā dzīvē?
Ieguvu diezgan lielu uzmanību no žurnālistiem. It kā man tas nešķiet nekas slikts, tomēr neesmu pārāk liels interviju fans. Citādi viss palika pa vecam, trenējos kā iepriekš.
Neskatoties uz šo trenēšanos, pērn jau rezultāti bija daudz zemāki. Kāpēc neizdevās noturēt šos laikus?
Lielākoties tas notika motivācijas zuduma dēļ. Pēc Helsinku sacensībām, kurās izcīnīju vicečempiona titulu, diezgan lielā mērā viss slīdēja lejup. 2018. gads bija mans augstākais karjeras punkts.
Varbūt tomēr bija iespējams kaut kā tikt galā ar sevi un saglabāt tos laikus?
(Domā.) Grūti teikt. 2018. gadā pirms Helsinkiem notrenējos arī savā ikgadējā brīvlaikā un pēc tam sacensībās nostartēju labi. Turpināju trenēties un nākamo vasaru aizvadīju tāpat bez brīvlaika, tomēr rezultāti vairs nebija tik spīdoši. Tas bija liels krupis, kuru vajadzēja norīt, jo es tiešām centos, bet šoreiz vairs nesanāca.
Un lēmumu, ka jābeidz, pieņēmi uzreiz pēc pagājušās ziemas?
Jau redzēju, ka rezultāti vasarā nebūs tik labi, kas motivāciju nodzina vēl zemāk. Trenere vēl centās motivēt mani, tomēr pamazām motivācija izzuda pilnībā. Sekoja nopietna saruna ar vecākiem, kādu laiku vēl nedaudz trenējos, bet ne pilnā sparā un martā aizgāju pavisam.
Kādi tev ir nākotnes plāni?
Šobrīd vēlos pabeigt augstskolu, jo studēju biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA Audiovizuālās mediju mākslas programmā. Turpinājumā ceru veidot savu karjeru un dzīvot kā parasts Latvijas iedzīvotājs.
Studēšanu ASV neapsvēri?
Bija tādas iespējas. Kad pēc Helsinkiem mani uzrunāja ASV augstskolu pārstāvis, biju ļoti pārsteigts un arī gribēju iespēju realizēt, tomēr pēc tam sapratu, ka negribu pamest ģimeni, draugus un paziņas.
Kā izskatās Latvijas peldēšanas nākotne? Kam jānotiek, lai mums izaugtu pasaules līmeņa sportists?
Latvijā liels mīnuss ir tas, ka peldēšanā nav daudz sportistu, tāpēc izvēle starp viņiem ir maza. Tomēr šobrīd man izskatās, ka jaunie peldētāji Matīss Kaktiņš un Rihards Kahanovičs ir ļoti daudzsološi. Ceru, ka viņi paliks motivēti un vēlme aiziet prom nebūs stiprāka. Tomēr šī vēlme var iestāties jebkurā brīdī, tam cauri iet ļoti daudzi sportisti.
Problēmas sagādā pāreja no junioriem uz pieaugušajiem?
Ne tikai. Arī jau elites vecumā daudziem rodas problēmas, jo apvienot darbu, mācības un peldēšanu ir neiespējami.