Kad biju mazs, ar moci brauca mans tētis un, to redzot, vēlējos uz tā sēsties arī pats. Vizināties sāku ap sešu gadu vecumu un no septiņiem jau piedalījos sacensībās. Man tas ļoti iepatikās, jutu kaifu – patika lēcieni, līkumi, ātrums. Kad biju mazāks, diezgan labi spēlēju arī futbolu, tomēr motokross patika vairāk un izlēmu koncentrēties uz to.
Jau vairākus gadus trenējos pie Andra Bārbaļa, kurš mani padarījis par to braucēju, kāds tagad esmu, un iemācījis gandrīz visu, ko protu ar motociklu izdarīt. Savulaik viņa audzēkņi bija arī Lauris Freibergs un Matīss Karro, līdz ar to viņš zina, kā izaudzināt spēcīgus sportistus. Savukārt fiziskās sagatavotības jautājumos man palīdz Aivars Ritenieks. Ziemā, kad nav sacensību, treniņi notiek piecas reizes nedēļā, bet sezonas laikā trīs reizes, jo nedēļas nogalēs jāpiedalās sacensībās. Protams, sports man ir svarīgs, bet uzskatu, ka jākoncentrējas arī uz skolu un jāiegūst izglītība.
Mīļākais braucējs man ir Džefrijs Herlingss, patīk viņa braukšanas stils un agresivitāte. Pauls Jonass šogad pasaules čempionātā ir stabilāks nekā parasti, domāju, viņam izdosies sasniegt vēl lielākus panākumus. Viņš ir ļoti izturīgs braucējs, kurš nekad nepadodas.
Startēju ar GasGas markas motociklu. Bija plāns šosezon vēl sacensties 125 kubikcentimetru klasē, tomēr mana auguma un arī finansiālās situācijas dēļ jau tagad pārgājām uz 250 kubikcentimetriem. Ar šādu braucamo nepieciešams vairāk spēka, ir grūtāk braukt, bet man patīk. Iepriekšējo reizi, kad mērījos, biju 1,89 metrus garš. Arī manam augumam ir savas priekšrocības, tomēr jāatzīst, ka pasaules labākie braucēji lielākoties nav ļoti gari.
Esmu bijis Lietuvas čempions, Latvijā – vicečempions, Vācijas čempionātā esmu braucis desmitniekā. Tāpat arī esmu pārstāvējis Latvijas junioru motokrosa izlasi un piedalījies pasaules junioru čempionātā, bet vēl ir kur tiekties.Jūnijā Ķegumā gaidāmajā Eiropas čempionāta posmā EMX250 klasē rezultāts, protams, būs svarīgs [Markuss divu braucienu summā ieņēma 16. pozīciju - red.], bet šobrīd vienkārši vēlos rādīt visu, ko protu. Man patīk braukt savās mājās, te ir pierasts un foršāka vide.
Stiprākā puse trasē man ir lēcienu izpildījums, kur bieži vien izdodas atrast papildu ātrumu. Būtu nepieciešams nostabilizēt startu, jo gadās, ka tas izdodas vai nu ļoti labs, vai ļoti slikts. Tāpat jāstrādā pie iebraukšanas līkumā un, protams, fiziskās izturības – es varu pabraukt ātri, bet pagaidām problēmas man sagādā maksimālo izturības līmeni noturēt līdz brauciena beigām. Lai mazinātu traumu risku, nepieciešams visu laiku piedomāt par precīzu braukšanu, neko nedrīkst sasteigt. Ar to man iet labi, vienīgi citreiz, kad nogurstu, arī galva aiziet ciet, un tad jau domāju vienkārši par noturēšanos, nevis kā ātrāk un precīzāk braukt.