DUBĻIEM NOTAŠĶĪJUŠIES, BET PRIECĪGI
Orientēšanās sports radās XIX gadsimta izskaņā Skandināvijā. Kaut gan pastāv versijas, ka Zviedrijas armija sacensības nepazīstamā apvidū aizvadījusi jau pirms tam, par oficiālo sākumu uzskata 1897. gadu, kad spēku samērošana notika Bergenas apkārtnē. "Skandināvijas plašumi ir diezgan neapdzīvoti. Lai tu kaut kur nonāktu, ir jāzina, kurp ej. Tolaik sāka parādīties arvien precīzāka kartogrāfija, un kādam noteikti iepatikās šādu sacensību ideja," secina Rodrigo Slaviņš. Savukārt Latvijā pirmās liecības par orientēšanos ir no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. "No visiem skrējiena veidiem, kādus mēs zinām, par veselīgāko ir uzskatīts meža skrējiens, tamdēļ arvien vairāk tiek izgudroti jauni skrējiena veidi," 1935. gadā rakstīja laikraksts Sporta Pasaule, stāstot, ka ārzemēs populārs kļuvis skrējiens nezināmā virzienā, un piebilstot, ka "šis skrējiena veids pie mums nav vēl plašākā aranžējumā izmēģināts, bet ieteicams tas būtu, jo tas ne tikai prasa no dalībnieka spēku un izturību, bet attīsta arī domāšanu un orientēšanos apvidū".
Pirmais skrējiens nezināmā virzienā notika 1936. gada 18. oktobrī pie Sužu muižas Ķīšezera krastā, ko rīkoja vieglatlētikas savienība, un jau nākamajā dienā par to vēstīja Jaunākās Ziņas. "Vējš un rudens lietus kapā pēdējās lapas bulvāru kokos. Ja paskatās pa aplijušo logu, brrr! Tādā svētdienas rītā negribas skriet pat zināmā virzienā pēc kafijas krējuma un baltmaizes, kur nu vēl nezināmā!" rakstīja žurnālists. Sportistiem ar orientēšanos nav sekmējies visai labi un viņi finiša zonā tikuši gaidīti daudz ilgāk, nekā sākotnēji prognozēts. "Skrējēji nenāk, un nu jau sākas bažas, vai tie nav pagalam ar visām kurpēm un kompasu, bet kompasi šoreiz "aizpumpēti" no armijas: nepatīkami," ar smaidu apcer rakstā. Kad beidzot pirmie dalībnieki atgriezušies, tie bijuši ļoti gandarīti. Pirmais mērķi sasniedza trīs olimpisko spēļu dalībnieks Artūrs Motmillers, kuram neilgi pirms finiša vairākas minūtes vēl vajadzējis pavadīt, cīnoties ar uzklupušajiem mežsarga suņiem. Beigās gan izrādās, ka visi kontrolpunkti nav atrasti un sportistu diskvalificē. "Viņi stiguši purvos, metušies peldus pāri lieliem grāvjiem. Visi slapji, dubļiem notašķījušies līdz ausīm, bet priecīgi," vēstīja avīze, paužot, ka viens dalībnieks arī pamatīgi apmaldījies un atgriezies vien tad, kad pārējie jau devušies mājās. "Ieraudzījis skautu pulciņu, gribējis tos izjautāt, bet tie metušies bēgt. Ar lielām pūlēm noķēris. Domājuši, ka tas izbēdzis cietumnieks. Lai nu parādot kartē, kur šis aizskrējis. Skauti ilgi pētījuši karti, kamēr pateikuši, ka uz tās vajadzīgā zeme nemaz nav virsū: šī esot Mīlgrāvja apkārtne," – tā aprakstīts šis notikums.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!