Palikt sportā
"Esmu dzimis Rīgā, bet audzis gan netālu no Tukuma esošajā Zentenes pagasta Dzirciemā, gan pašā Tukumā, kur mācījos no 2. līdz 12. klasei. Visu mūžu esmu bijis tāds puslaucinieks, bet Tukuma patriots, lai kādā sfērā darbotos. Šīs sfēras pārsvarā bijušas saistītas ar sportu, un tur esmu palicis arī pašlaik, lai gan izglītība ar to man nav saistīta," ar sevi iepazīstina sportiskais deputāts. Bērnībā Eisaks nodarbojies ar visdažādākajiem sporta veidiem – trenējies soļošanā pie Modra Liepiņa, kļūdams par Latvijas čempionu savā vecuma grupā, tam sekojis futbols un kikbokss. "Visos šajos sporta veidos treneri teica, ka man nekas nesanāks. Man vajadzēja ieguldīt desmit reižu lielāku darbu nekā citiem vienaudžiem, līdz ar to samierinājos, ka visi nevar būt sportisti. Tomēr zināju, ka sportā gribu palikt."
Līdz ar to 2002. gadā, vēlēdamies veicināt sava hobija attīstību, viņš Zentenē uzrīkoja pirmo cīņu šovu. "No skolas paņēmu parastus matračus, pārvilku ar brezentu, sarunāju ar džekiem, kuri grib cīnīties, un notika cīņas. Tolaik cīņu sports Latvijā bija augstā līmenī, bet šovi notika ļoti maz. Cīņu sportā tolaik viss risinājās krieviski, bet, kad pie apvāršņa parādījos es, ar visiem runāju latviski. Neviens nesaprata, kas es tāds esmu par 18–19 gadu vecu puišeli." Apņēmīgo jaunieti ilgstoši neviens nav ņēmis par pilnu, un arī viņam pašam pēc pirmā noorganizētā pasākuma iestājusies ilgāka pauze, tomēr 2006. gadā tukumnieks sapazinies ar cilvēkiem, kuri jau organizēja cīņu šovus. "Man likās, ka viņi to varētu darīt labāk. Izteicu ieteikumus, un viņi mani paņēma savā bariņā. Manuprāt, tad arī sākās Latvijas MMA, kikboksa, profesionālā boksa atdzimšana. Jā, sportisti līdz tam bija, viņi kaut kur ņēmās, bet tieši no tā brīža pie mums sāka parādīties arvien vairāk šovu. Ar viņiem darbojos līdz pat 2010. gadam, taisījām cīņas arī Arēnā Rīga. Bet tad mūsu ceļi šķīrās."
Kā tagad atceras Eisaks, viņam tolaik šķitis, ka cīņu sports nav gatavs, lai to pārvērstu par izteiktu komerciju. "Viņi uzskatīja, ka jāceļ ieejas maksa, es gribēju, lai ir lētāk, jo nedomāju par peļņu. Cīņu sports Latvijā kā hobijs nav vienīgi Maira Brieža komandai, bet pārējie nespēj ar to ievērojami pelnīt – labākajā gadījumā atsit ieguldīto. Kā jau visās sfērās, loģisks turpinājums bija kašķis. Tā ietvaros parādījās baumas, ka eju individuāli, kaut pats to nebiju teicis. No šīm baumām ieguvu ideju un tiešām tā arī izdarīju. Man Tukumā ir līdzīgi domājošu domubiedru grupa, viņi piekrita un 2011. gadā uztaisījām pirmo pasākumu. Mums nebija finanšu, lai to darītu telpās, tāpēc Tukuma pilsētas svētku ietvaros šovu uzrīkojām ārā pie ledus halles. Nebijām oficiālajā programmā, tomēr tieši mūsu pasākums izvērtās par visvairāk apmeklēto starp tiem, kurus organizēja privātie rīkotāji. Šim apvidum tas bija grandiozi. Visi, kuri atradās centrā, kad uzzināja, ka ir cīņas, uz tām aizgāja. Lija lietus, bet vietu skatītājiem vairs nebija."
Milžu cīņas un Tukuma brāļi
"Sapratām, ka jāatgriežas uz lielās skatuves, un 2012. gadā Tukuma ledus hallē uzbliezām pasākumu Milžu cīņas, kas eksistē vēl šodien. Mēs norāvām jumtu, viss bija citādā kvalitātē, pilnībā latviski," Eisaks atceras ar prieku. Viņš stāsta, ka vēl viens šķiršanās iemesls no iepriekšējiem sadarbības partneriem bijis, ka viņi pasākumu vadīšanā daudz izmantojuši krievu valodu, savukārt tukumnieks uzskatījis, ka visam jānotiek latviski. "Es viņiem teicu, ka krievu publika nāks pat tad, ja būs franciski, bet latviešu publiku dabūt uz pasākumiem, kas notiek arī krieviski, ir ļoti sarežģīti. Viņi man nepiekrita. Mūsu organizētajā pasākumā Milžu cīņas viss risinājās latviski un halle bija pārpildīta. Arī tagad mēs koncentrējamies nevis uz peļņu, bet lai nebūtu zaudējumos. Ja nebūtu atbalstītāju, pasākums nespētu eksistēt, jo tikai par biļetēm nekad nenopelnīsi pietiekami. Iepriekšējos divos gados Milžu cīņas risinājušās jaunajā Tukuma sporta hallē, turklāt sportisti šajās sacensībās sacentās būrī un tā ir šobrīd vienīgā vieta Latvijā, neskaitot Ghetto Fights turnīru, kas ir amatieriem, kur šādi notiek."
Tomēr cīņu šovi nav vienīgie, ko Eisaks organizējis. Jau 2008. gadā viņš ar draugiem Māri Karsto un Vairi Koškinu Jaunpils trasē rīkoja motokrosu, bet pērn augustā kopā ar savu bērnības draugu Lauri Liepiņu, kurš pārstāvējis Latvijas izlasi Nāciju kausā supermoto, uztaisīja Latvijā pirmās hard enduro sacensības, kurās sportisti ar motocikliem brauc ļoti grūti izbraucamās vietās ar ekstrēmiem kāpumiem, stāviem kritumiem un dažādiem citiem dabīgiem vai mākslīgiem šķēršļiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!