Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. marts
Jāzeps, Juzefa

Vilina Parīze

Eiropas čempionātā cīņas sportā visi četri startējušie Latvijas cīkstoņi katrs savā svara kategorijā kvalificējās duelim par bronzu. Es Latvijai sagādāju pirmo godalgu grieķu-romiešu stila cīņā kopš neatkarības atjaunošanas, turklāt šo bronzas medaļu izcīnīju ar plīsušām ceļgala saitēm. Ja būtu zaudējis, saskartos ar lieliem sarežģījumiem ceļā uz savu mērķi – 2024. gada vasaras olimpiskajām spēlēm Parīzē. Savukārt šis panākums var sniegt iespēju.

Priekšplānā spēks un inerce

Izcīnītā medaļa man pašam nebija negaidīta. Uz to gāju visu savu mūžu! Iepriekš divreiz augstākā līmeņa sacensībās jau biju cīnījies bronzas duelī, bet zaudēju – tā kā mūsu sporta veidā ceturtās vietas nav, toreiz paliku piektais. Savukārt tagad beidzot sagaidīju savu brīdi! Nozīmīga bija ceturtdaļfinālā gūtā uzvara pār ungāru Ēriku Torbu, kurš pēdējos gados rāda ļoti labu sniegumu un no vairākiem čempionātiem bija pārvedis medaļu. Trīs mēnešus iepriekš tieši Ungārijā ar viņu jau cīnījos, turklāt divas reizes – tur aizvadījām šīs sezonas vienīgo treniņnometni, un tās bija vienīgās sacensības ilgā laikā. Vispirms viņu vinnēju ar 8:7, bet vēlāk zaudēju. Tomēr pretinieku biju labi sajutis un tas cīņas sportā dod ļoti daudz, ja ir iespēja pretinieku iepriekš pataustīt, saprast viņa stilu, vājās vietas. Tāpēc Eiropas čempionātā jau skaidri zināju, kā varu uzvarēt.

Cīņā par bronzas medaļu pret armēni Gračju Pogosjanu pēc pirmā raunda zaudēju ar 0:5... Profesionālajā sportā no tāda rezultāta atspēlēties ir ļoti grūti un tā noteikti nebija ikdienišķa situācija. Lai gan cīņas sākums man neizdevās, pacietīgi gaidīju un sagaidīju savu momentu. Man ir tāds nestandarta metiens, satverot tikai aiz rokas un galvas, kādu cīkstoņi bieži vien negaida, un dažreiz man izdodas to izmantot savā labā. Šī bija viena no tām reizēm – zvaigznes sakārtojās, ka tas sanāca tik svarīgā brīdī. Protams, pretinieks ļoti pārdzīvoja neveiksmi, jo viņš no rokām izlaida gandrīz jau iegūtu medaļu, taču visu cieņu – pēc sacensībām atnāca un mani apsveica. Teica: "Krasavčiks (skaistulis – krievu val.)! Tev viss sanāca, malacis." Jau iepriekš viens otru labi zinājām, jo pirms pāris gadiem iepazināmies treniņnometnē Armēnijā. Ārpus paklāja cīkstoņiem ir labas attiecības. Nav jau tā, ka ar visiem esam baigie draugi, bet normāli komunicējam. Protams, cīņas laikā ir kauja bez draudzības. Varam arī pa kluso pirkstu palauzt vai ar galvu iesist, bet pēc tam par to ļaunu prātu neturam. Nokāpjot no paklāja, viss ir aizmirsts. 

Nedomāt par grūtībām

Pandēmijas laikā labi sagatavoties Eiropas čempionātam bija grūti. Sezonas gaitā bija tikai viena nopietna treniņnometne ārzemēs, turklāt tajā sanāca pamatīgi patērēties, jo viss kļuvis dārgāks un sarežģītāks, bet finansiālo atbalstu piesaistīt ir daudz grūtāk. Centāmies vairāk strādāt tepat, sarīkot nometni kaut vai Liepājā vai Saldū. Infrastruktūra mums ir pietiekami laba, bet trūkst kvalitatīvu treniņu partneru. Pirms treniņa vienmēr paiet laiks, zvanoties un meklējot starp veterāniem un bijušajiem cīkstoņus, ar kuriem kopā varētu pastrādāt. Katram ir savi plāni un vajadzības. Kā kuru reizi izdodas. Trenējos arī ar jauniešiem, bet tā vairāk ir attīstības iespēja viņiem. Man pašam, lai augtu, nepieciešams strādāt ar elites līmeņa sportistiem.

Ar brīvā stila cīņas pārstāvjiem gan trenēties īsti nesanāk, jo disciplīnas ir pietiekami specifiskas – viņi vairāk strādā uz kājām, bet mēs kājas nemaz nedrīkstam aiztikt. Grieķu-romiešu cīņā esam parterī, vairāk jāizmanto spēks ķermeņa augšdaļā, strādājam ar inerci. Lai gan nezinātājs no malas varbūt arī nepateiktu, tā tomēr ir pavisam cita cīņa, ko pat treniņos apvienot nav iespējams.

Svarīgais jautājums

Iespēju nenonākt cīņā man īsti nebija. Nebija pat izvēles. Gadu desmitus ar cīņu nodarbojās mans tēvs un, kad man bija četri vai pieci gadi, uz cīņu zāli atveda arī mani. Man uzreiz iepatikās, jo bija labs kolektīvs, labs treneris. Nokļuvu straumē, kas mani paņēma un aizveda uz priekšu. Patiesībā ne reizi nav bijušas domas pamēģināt kaut ko citu. Cīņas sports ir universāls, attīsta visu. Treniņos bieži spēlējam arī futbolu, basketbolu un regbiju, skrienam, ir smagā atlētika. Darām visu, tāpēc nevienu brīdi nav garlaicīgi. 

Aptuveni trīspadsmit gadu vecumā treneris mani nolika fakta priekšā – nākamgad varu braukt uz Eiropas čempionātu. Tajā brīdī joki beidzās, sapratu, ka šis ir kas vairāk par hobiju! Man vajadzēja saprast – būšu sportists vai cīņa paliks hobija līmenī. Uzreiz izlēmu, ka gribu to darīt nopietni jau no nākamā treniņa. Tā arī visus šos gadus tam esmu pilnībā nodevies ik dienu. Daugavpilī nodarboties ar cīņu ir ļoti ērti. Ir lielas tradīcijas, daudz sportistu. Pirms pandēmijas mums zālē katrā vecuma grupā bija pa trīsdesmit cilvēkiem – no pirmklasniekiem līdz pieaugušo grupai. Zāle pilna no pulksten diviem līdz astoņiem vakarā. Cilvēki pilsētā mūs, cīkstoņus, zina un atbalsta. Man nevienam nav īpaši jāskaidro, ar ko un kāpēc nodarbojos. Arī apstākļi ir ļoti labi.

Protams, vienmēr jau var sporta zālē vēlēties kādu remontiņu, taču ikdienas darbam ir viss, kas nepieciešams. Esam nelielā kompleksiņā kopā ar svarcēlājiem, kurus nereti izaicinām uz futbolu. Jauniešu, kadetu un skolēnu mūsu sportā netrūkst. Ir arī perspektīvi sportisti, taču svarīgi būs tas, kā viņi atbildēs uz to pašu jautājumu, kas tika uzdots man. Vai esi gatavs ar to nodarboties nopietni? Vai esi gatavs tam veltīt sevi visu?

Pataustīt pasaules cīkstoņus

Mans mērķis ir cīnīties Parīzes olimpiskajās spēlēs. Uz Tokiju īsti netēmēju. Varbūt pēc Eiropas čempionātā izcīnītās bronzas godalgas pat varētu apsvērt iespēju piedalīties pasaules atlases turnīrā, kas vēl bija pēdējā iespēja kvalificēties, taču šoreiz to nevarēju pat teorētiski, jo sacensību laikā celī saplēsu divas saites. Arī citādi tas būtu ļoti grūti realizējams uzdevums – starp Eiropas čempionātu un olimpisko atlases turnīru bija tikai pāris nedēļu, un tik īsā laikā cīņā nevar vienlīdz labi sagatavoties. Nācās izvēlēties. Startēju svara kategorijā līdz 63 kilogramiem, bet mans normālais svars ir 68 kilogrami. Mēs nevaram kā boksā – strauji nodzīt svaru un pēc tam veselu dienu līdz cīņai atjaunoties. Mums jau divas stundas pēc svēršanās jākāpj uz paklāja, turklāt tas pats svars jāuzrāda arī sacensību otrajā dienā. Man jānomet pieci kilogrami un šāds svars vēl diennakti jānotur. To izdarīt divas reizes pāris nedēļu laikā... Teorētiski, protams, varētu, bet šādā stāvoklī pacīnīties nebūtu iespējams.

Ceru, ka Eiropas čempionātā sasniegtais rezultāts dos iespēju pretendēt uz lielāku finansiālu atbalstu, lai kvalitatīvāk un biežāk sarīkotu treniņnometnes. Mums ir ļoti svarīgi jau treniņos sajust konkurentus. Eiropiešus zinu pietiekami labi, bet pārējos – praktiski nemaz. Satiekoties ar tādiem, pat nezinātu, ko gaidīt un kā rīkoties.

Tagad galvenais ir savest kārtībā veselību. Nezinu, cik ilga būs rehabilitācija. Ja paspēsim, novembrī varētu mēģināt piedalīties pasaules čempionātā. Ja ne, gatavošos Parīzes olimpiskajai kvalifikācijai. Tā sāksies jau pavisam drīz.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Visa dzīve - florbols

Vienā no populārākajiem Talsu sporta veidiem meistarību attīsta Alekss Siņkevičs (12), kurš florbolu sauc par visu savu dzīvi – treniņiem un prasmju slīpēšanai vienmēr tiks dota priekšroka. Nese...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā