Skrējēja ar ratiem
Pēc otrā bērna piedzimšanas man bija ļoti nācis klāt liekais svars, sapratu, ka kaut kas jādara, un 2016. gada 18. novembrī nopirku sev pirmo normālo Garmin pulksteni, pasakot, ka tagad skriešu. Pusgada laikā sagatavojos pusmaratonam, ko veicu laikā līdz divām stundām, bet jūlijā arī noskrēju pirmo ultramaratonu, saprotot, ka mazās distances nav man. Pāris dienu pēc šī skrējiena uzzināju, ka gaidu trešo bērnu, un tā praktiski visu laiku skrienu ar ratiem. Sacensībās tikai vienu reizi esmu noskrējusi pusmaratonu, bet pārējās distances bijušas ultramaratons jeb garākas par parasto maratonu. Pērn 13 stundās un 36 minūtēs veicu 107 kilometrus garo skrējiensoļojumu Rīga–Valmiera, kur biju augšgalā starp sievietēm, sekoja 50 kilometru Cēsu Eco Trail sacensības, kā arī Baltijas baso pēdu ultramaratons – 53 kilometri gar jūras krastu ar plikām kājām. Šeit uzvarēju sieviešu grupā, tomēr dalībnieču nebija daudz. Šogad biju noilgojusies pēc sacensībām un nedēļu pirms starta sapratu, ka jāpiedalās Supervaroņu Backyard ultra, kur gribēju noskriet 24 stundas, bet minimālais mērķis bija 12 stundu.
Pansionāta apsargs saķer galvu
Pagalma ultramaratonu jeb Backyard ultra konceptu izdomājis interesants un traks vīrs vārdā Gerijs Kartnels, kurš pazīstams arī kā Lazaruss Leiks. Katrā stundā nepieciešams noskriet 6,706 kilometru distanci, bet atlikušās minūtes vari atpūsties, lai pēc tam atkal skrietu 6,706 kilometrus. Šāda distance izvēlēta, jo 24 stundu laikā būsi noskrējis tieši 100 jūdžu. Neesmu dzirdējusi, ka Latvijā iepriekš rīkotas šādas sacensības, bet Igaunijā pērn notika Heavy Metal Backyard ultra, dalībniekiem skrienot smagā metāla mūzikas fonā. Jau toreiz noskatījos uz šīm sacensībām, bet tagad karantīnas laikā Backyard ultra formāts visā pasaulē kļuvis ļoti populārs.
Lai piedalītos šajās sacensībās, aizbēgu no vīra un bērniem pie mammas uz Jūrmalu, jo būtu lieki kacināt bērnus, katru stundu pārrodoties mājās uz 10–15 minūtēm. Savā distancē paskrēju pa jūru līdz Ķemeriem un tālāk pa Google Maps sazīmētu maršrutu, kas bija tieši noteiktajā garumā. Un tā stundu no stundas.
Skriešanas laikā man uzradās arī maršruta draugi – kad veicu trešo apli, cilvēkiem, kuri rosījās dārzā, bija interesantas sejas izteiksmes, kāds pamāja, bet vienpadsmitajā stundā pansionāta apsargs saķēra galvu. Viņam laikam bija sajūta, ka skrienu visu dienu.
Laikapstākļi bija fantastiski briesmīgi, tāpēc žetons visiem, kuri noskrēja vairāk nekā septiņas stundas. Lai to paveiktu, vajadzēja motivāciju. Iepriekšējā vakarā nevarēju izlemt, kuras krāsas biksēs gribēšu skriet, tāpēc paņēmu līdzi visas drēbes. Paldies Dievam, ka tā, jo vismaz skrēju sausa. Drēbes, kuras no agra rīta bija slapjas, pēcpusdienā atkal jau bija sausas, un vilku tās pa otram lāgam. Apavi gan bija slapji visi trīs pāri. Laikapstākļu dēļ apstājos pie 14 stundām un 101 kilometra. Domāju, citādāk, ja ne visas 24 stundas, tad 18 būtu noskrējusi noteikti, jo jau nākamajā dienā veicu atjaunošanās skrējienu, bet pirmdien vairs it nekas nesāpēja. Pērn pēc Rīga– Valmiera nevarēju paiet trīs dienas, bet tagad viss bija pilnīgi bez emocijām, sajūtas kā pēc kārtīgāka treniņa.
Skrējiena laikā uz trim stundām mana pavadone bija mamma, bet vakarā, kad gribējās komunikāciju, pievienojās māsa un pēdējos trīs apļus nobrauca man līdzi uz velosipēda. Uzreiz solis bija raitāks, jo vienam skriet ir ļoti, ļoti grūti – nav ko noķert, nav ar ko parunāties. Pērn Rīga– Valmiera laikā pirmos 40 kilometrus skrēju ar Anitu Andersoni, bet tad mēs nerunājām, taupot spēkus. Turpinājumā gabaliņu biju viena, sekoja lieliskas klačas ar leģendāro Viktoru Suborinu un arī beigās bija kompanjons Roberts Roze, kurš mani aizveda līdz finišam. Kopā ir vieglāk, viens otru motivē tikt uz priekšu.
400 kilometru trijās nedēļās
Tā kā man ir trīs bērni, pēdējos mēnešos laika plānošana mainījusies par 180 grādiem. Iepriekš viņi apmeklēja dārziņu, un tad varēju no rītiem gan izskriet, gan aiziet uz sporta zāli. Tagad mājās esmu nopirkusi TRX aprīkojumu un iegādāts arī skrejceliņš, lai to izmantotu brīvākos brīžos. Neskatoties uz to visu, aprīlī kopā tika noskrieti 400 kilometri, bet maijā 400 bija savākti jau divdesmitajā datumā.
Bērni iemācīti braukt ar velosipēdu un tagad viņi bieži minas man līdzi – divgadniece ratos, lielie blakus ar riteņiem. Pateicoties tam, viņu ikdiena kļuvusi daudz sportiskāka.
Ļoti, ļoti ceru, ka šogad notiks Rīga– Valmiera, citādi pašai būs jāskrien šī distance. Tas ir mans šī gada galvenais mērķis. Tāpat esmu pieteikusies Stirnabuka Vilka distancei, gribētu Siguldas kalnu maratonu, bet 10. oktobrī paredzēts dubultmaratons Taisnais, kura trase ved pa bijušās dzelzceļa līnijas Rīga–Ērgļi uzbērumu. Dienu pēc šīm sacensībām plānots pārceltais Rīgas maratons. Pērn to man nebija lemts noskriet veselības dēļ un izskatās, ka arī šogad nespīd. Jau pērn teicu: ja nesanāk maratons, skriešu Rīga–Valmiera ultramaratonu. Kā smejas mani draugi, desmit kilometru dēļ es neiešu slapināt kurpes.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Anda
trusis nejaukais