Plaša pieredze
Latvijā esmu veicis dažādus interesantus garos skrējienus. Kopā ar Matīsu Vecvagari divos piegājienos aizskrējām uz Tallinu, vienā reizē esmu izskrējis visus Lielupes tiltus no Bauskas līdz ietekai jūrā, noslēdzošo, dzelzceļa tiltu, pārbraucot ar vilcienu kā zaķis, tāpat Lielupi no grīvas līdz Jelgavai esmu ziemā noskrējis pa ledu, kas Daugavā nav iespējams, bet arī tāda ideja apsvērta. Vēl divos piegājienos esmu veicis distanci no mājām Babītē līdz Liepājai, bet kā treniņskrējiens man bijusi distance no Kolkas līdz Rīgai, to veicot paralēli sacensībām Kolka – Dubulti.
Starptautiski trīsreiz esmu apskrējis apkārt Monblānam, četras reizes esmu noskrējis Spartatlonu Grieķijā, kas arī ir aptuveni 250 kilometru garš, kā no Rīgas līdz Daugavpilij, bet divas reizes esmu skrējis Ledvilas 100 jūdžu distanci ASV kalnos, kur skrējiens norisinās 3200 līdz 4000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Pētot, ko vēl garāku varētu veikt Latvijā, uzreiz nāca prātā ideja par skrējienu uz Daugavpili. Kad pirms trim gadiem Daugavpils pusmaratona rīkotājs Aigars Strauss man pirmoreiz to piedāvāja, viņam atbildēju, ka esmu par to jau domājis, un šogad beidzot ideju realizējām. Lai šādu distanci veiktu, ir ilgi jātrenējas. Nevar tā vienkārši izdomāt, ka gribu, un skriet. Tam ir arī jānobriest un vispirms jābūt gatavam psiholoģiski, lai pie pirmajām grūtībām nemestu plinti krūmos. Piemēram, Grieķijas Spartatlons pa īstam sākas, kad 30 grādu karstumā ir veikti pirmie 100–120 kilometri, jo tikai tad nosacītā vakara vēsumā var tā īsti sākt skriet. Jebkurš ultra garš skrējiens, tāpat kā karagājiens, iepriekš jāizplāno un tam kārtīgi jāsagatavojas gan fiziski, gan morāli, bet visvairāk jau psiholoģiski.
250 kilometru
Kad plānojām distanci, sapratām, ka jāskrien pa abiem Daugavas krastiem, jo vienkārši skriet gar šoseju nav pārāk interesanti – vēlējāmies arī apskatīt Latvijas kultūrvēsturiskos punktus. Es plānoju skriešanu, bet Aigars domāja interesantus pasākumus, runājot arī ar pašvaldībām. Pirmais šāds starpposms bija Ķegumā, kur viņu pilsētas svētkos vienkārši piegāju pie galvenā runātāja, pateicu, ka esmu atskrējis no Rīgas un skrienu tālāk uz Daugavpili. Savukārt pirms Skrīveriem esošajā Klidziņā mani Daugavai pārcēla pāri ar kuģīti, un tā nokļuvu Jaunjelgavā.
Ēšanai un dzeršanai izmantoju draugu atbalstu. Ar manu mašīnu brauca garo distanču skrējējs Pēteris Cābulis un viņa draudzene, jo visā ceļā līdz Daugavpilij veikali un benzīntanki ir ļoti reti, sevišķi posmā aiz Jaunjelgavas. Šo apkārtni var salīdzināt ar Rīgas apvedceļu, ko arī esmu noskrējis, – tur vispār nav neviena veikala vai benzīntanka. Garajos skrējienos ēšanas pauzes jāietur pēc vajadzības.
Iekšējās rezerves ļauj noskriet pirmās 2–3 stundas, bet pēc tam jāēd un jādzer nepārtraukti. Turklāt šī skrējiena dienas bija ļoti karstas. Kā rakstīts grāmatā Born to Run, ko garo distanču skrējēji uzskata par savu Bībeli, ultramaratoni ir ēšanas un skriešanas sacensības ar nelieliem dabas skatiem.
Tuvojās nakts, mašīnas brauca reti un brīžiem pagāju, lai izbaudītu sestdienas vakaru un skaistos skatus Daugavas otrā krastā. Visilgākais posms bija plānots līdz Jēkabpilij, un tāds tas arī izvērtās. Naktī organisms aiziet gulēt, tāpēc viņu ir jāpiespiež skriet. Jēkabpilī, kur mums bija plānota neliela gulēšanas pauze, gribējās ierasties ap plkst. 2–3 naktī, bet sanāca būt vien ap sešiem. Naktī arī saskāros ar ļoti lielu miglu, kas dažbrīd neļāva redzēt tālāk par 20 metriem.
Nākamajā rītā skrējiens turpinājās no Jēkabpils dažu vietējo skrējēju kompānijā. Pirmos kilometrus desmit bija smuks asfalts, tālāk sākās Latgales grantētie ceļi, un katra garām braucošā mašīna mani noklāja ar putekļu mākoni. Tā bija līdz pat Tadenavai, kur mums bija forša pauze ar ekskursiju Raiņa dzimtajās mājās. Paspēju arī ielīst dīķītī un nopeldēties. Šis pasākums iedeva tādu enerģiju, ka atlikušos 50 kilometrus noskrēju labā tempā. No Tadenevas pa maziem meža celiņiem un pauguriem nokļuvu Ilūkstē, un tur man pievienojās viens no Daugavpils skrējējiem Jānis Griķis, pavadot mani līdz pat finišam. Pie slavenās Daugavpils robežzīmes Kaija biju pēc vieniem naktī, bet šajā brīdī organismā iestājās cukura trūkums – no sajūsmas par Daugavpils sasniegšanu biju aizmirsis pat padzerties kokakolu, kas ir ļoti svarīgs uztura avots. Temps ievērojami nokritās un brīžiem nācās pat pāriet soļos. Tomēr naktī uz pirmdienu neilgi pēc pustrijiem naktī sasniedzām Daugavpilī Vienības laukumā paredzēto finišu.
Nākamā gada pasākums jau top
Nākamajā rītā biju uzaicināts vizītē pie Daugavpils mēra Igora Prelatova, bet laiks bija jauks un satikāmies turpat Vienības laukumā. Viņam uzdāvināju savu skriešanas vesti. Pirmdienā vēl jutos labi, bet otrdiena gan man pazuda un lielā noguruma dēļ tā pa īstam pamodos tikai trešdien no rīta.
Šī ir pirmā reize, kad kāds Latvijā aizskrien no Rīgas līdz Daugavpilij, bet vēlamies šādu pasākumu padarīt par ikgadēju, tāpēc jau esam sākuši organizēt nākamo skrējienu, kas varētu būt sacensību formātā. Programmā atstāsim gan skriešanu gar abiem Daugavas krastiem, gan pārcelšanos ar kuģīti, ko varētu nosaukt par īstu šī pasākuma odziņu.