Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ar sapni par medaļu

Tokijas olimpiskajās spēlēs sev kā mērķi esmu nolicis medaļas izcīnīšanu – zinu, ka pastāv maza iespējamība, tomēr tas ir sasniedzams un darīšu visu, kas manos spēkos. Tā kā soļošanas sacensības notiks nevis Tokijā, bet 1000 kilometru attālajā Saporo, visticamāk, nesanāks olimpiskajā ciematā nofotografēties ar Lebronu Džeimsu.

Visu maina Ventspils

Manā bērnībā visi sportoja. Ļoti labi atceros, kā nokļuvu soļošanā – septiņu gadu vecumā redzēju, ka citi bērni spēlē bumbu, un pavaicāju, vai arī varu. Treneris piekrita, pēc tam uzaicinot arī uz nākamo treniņu, sacīdams, ka uzspēlēsim atkal. Tas bija soļošanas treneris Ilmārs Saulgriezis, kura treniņu metodikā bija arī bumbas spēlēšana. Tieši ar to viņš mani ievilināja šajā sporta veidā. Soļošana nav viegla, arī septiņos gados bērniem sacensībās jau jāveic kilometrs, kas patiesībā tādam vecumam ir daudz. Nevaru teikt, ka man soļošana iepatikās, vienkārši bija patīkami treniņi un laba trenera attieksme. 

Pēc 7. klases no Bauskas aizgāju uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, kur trenējos pie Aivara Rumbenieka, bet pēc diviem gadiem treneris devās pensijā. Lai paliktu Murjāņos, pārgāju pie skrējējiem. Treneris Rumbenieks bija ielicis ļoti labu fizisko kondīciju – treniņi 15 gadu vecam bērnam bija diezgan traki, bet redzu, ka šī bāze man palīdz tagad. Pēc gada skriešanā nebija progresa rezultātos, tāpēc izlēmu mācības Murjāņos neturpināt. Vienu gadu aizvadīju Iecavā, līdz Latvijas labākais soļotājs Arnis Rumbenieks mani uzaicināja uz Ventspili, sacīdams, ka tur ir viss sportistiem nepieciešamais. Esmu pārliecinājies, ka tas tiešām bija labākais variants, ko joprojām nenožēloju. Ja neatnāktu uz Ventspili, pašlaik vai nu vairs nebūtu sportā, vai ar to nodarbotos kā amatieris. Par to būšu pateicīgs visu mūžu.

Aivara Rumbenieka treniņu programma man nederēja, bet viņš man iedeva neatlaidību, apziņu, ka treniņi ir jāizpilda, un rūdījumu kā armijā. Tagad varu celties pirms sešiem un veikt treniņu kaut pusaizmidzis. Ventspilī pirmajā gadā trenējos ar Arņa palīdzību, kurš man rakstīja treniņu plānus, tomēr tas nebija līdz galam pilnvērtīgi, jo viņš arī ir sportists, tāpēc nevarēja veltīt man laiku tik, cik būtu vajadzīgs. Šādi notrenējāmies 2017. gadā, bet tad viņam vairs nebija iespēju man palīdzēt, tāpēc nākamo gadu aizvadīju vienatnē. Jutu, ka iešu uz 50 kilometru distanci, un sapratu, ka tajā problēmas vairāk ir nevis jautājumā, cik gatavs esi fiziski, bet kā uzvedīsies sacensību laikā, ko dzer un ēd, – nevar četras stundas nosoļot uz plika ūdens. Uzrunāju Modri Liepiņu. Viņš ir veicis gan vairākus 100 kilometru, gan diennakts soļojumus, tāpēc zināja, ko man ieteikt. Strādāt sākām mēnesi pirms 2019. gada Eiropas kausa soļošanā, kurā finišēju 18. vietā, izpildot pasaules čempionāta normatīvu, bet šogad tajās pašās sacensībās jau biju ceturtais.

Pieredzējušu sportistu distance Uzskatu, ka soļotājiem līdz 22 gadu vecumam nevajadzētu domāt par 20 kilometriem un tikai pēc 30 gadiem pāriet uz 50 kilometru distanci. Tomēr es pirmoreiz 50 kilometru nosoļoju jau 22 gados, jo mēs dzīvojam Latvijā un šeit ar atbalstu sportam ir, kā ir, – esam postpadomju valsts, finansējums mazinājies, bet prasības palikušas tādas pašas. Ja neatbrauc ar medaļu, neesi nekas. Ļoti skumji, jo lielās valstis sākumā ieliek sportistos un tikai tad prasa kādu rezultātu, bet, ja nesanāk, tad nepārmet, jo tas ir sports. Es Latvijas Olimpiskajā vienībā iekļuvu tikai 2020. gadā, un pērn mans finansējums, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, bija 2,4 tūkstoši eiro.

20 kilometros es nebiju tik spējīgs. Varbūt, ja vēl divus gadus soļotu, rezultāti uzlabotos, bet 50 kilometri atšķiras ar to, ka tur nevajag talantu, – galvenais jāspēj paveikt milzīgu darba apjomu. 20 kilometru mums ir kā sprints – vari trenēties, cik gribi, par Boltu ātrāk neskriesi, savukārt garajā distancē galvenā ir izturība. Tāpēc vēlreiz jāsaka liels paldies Ventspilij. Man treniņi nedēļā ir 25–30 stundas, ja vēl vajadzētu 40 stundu strādāt, tas nebūtu reāli. Braukšana uz olimpiskajām spēlēm ir ļoti liels sasniegums. Īpaši uz šīm, kur mainījušies nosacījumi – uz Riodežaneiro varēja tikt, soļojot četrās stundās un sešās minūtēs, bet šoreiz man nebija pārliecības, ka braukšu, arī ar rezultātu trīs stundas un 55 minūtes. Ļoti labi, ka pēdējos gados abi ar Arni esam progresējuši. Gan pirms diviem gadiem, gan šogad Eiropas komandu čempionātā bija iespēja izcīnīt sudraba medaļas, bet diemžēl pietrūka trešā dalībnieka. Žēl, ka nevaram vēl kādu pavilkt. Šeit atkal atgriežamies pie finansēm. Mana pirmā trenera dēls Raivo Saulgriezis ir ļoti spējīgs, bet viņš paralēli strādā par treneri, tāpēc nevar pilnvērtīgi trenēties. Jā, arī man ir algots darbs, bet esmu programmētājs, kas dod brīvāku režīmu, un varu to darīt no jebkuras vietas.

Ja blakus ķīnietis – jāpiekāpjas

Olimpiskajās spēlēs vēlos iesoļot desmitniekā, bet kā mērķi sev esmu nolicis, ka gribu medaļu. Zinu, ka iespējamība to sasniegt ir maza, bet zinu arī to, ka tas ir iespējams. Mans mērķis sacensībās būs sākumā noturēties līderu grupā, un tad jau skatīsimies, kā ies. Distance ir neparedzama. Tikpat labi varu izgāzties – varbūt iekritīšu aklimatizācijas bedrē un ideālā sportiskā formā būšu dienu vēlāk. Zinu tikai, ka sacensības jāizbauda un jāmauc.

Pērn ļoti pārdzīvoju, ka olimpiāde nenotika, bet, tā kā 50 kilometru distance ir vairāk piemērota vecākiem sportistiem, vajadzētu būt, ka šis gads man nācis par labu, kaut psiholoģiski tas bija grūts. Sapnis par olimpiādi man ir ļoti sen – atceros, jau kā mazs bērns gribēju tur braukt, kaut gan vēl nesapratu, kas tās olimpiskās spēles īsti ir. Savukārt 2017. gadā tā reāli nāca apziņa, ka varu kvalificēties Tokijai.

Japānā sacensības sāksies plkst. 5.30 no rīta. Zinu, kā ir soļot agri no rīta, jo visu treniņu periodu esmu cēlies sešos un uz ielas bijis 6.40. Jūlijā domāju pāriet uz celšanos piecos, lai sešos ietu uz treniņu, bet vēl jāpakonsultējas ar Olimpiskās vienības ārstu, jo nedrīkst aizmirst, ka Japānā būs sešu stundu laika atšķirība. Kad gatavojos pasaules čempionātam Dohā, biju pārgājis uz nakts režīmu, guļot no 12 dienā līdz astoņiem vakarā. Tolaik desmitos vakarā gāju uz pirmo treniņu un tad no rīta uz otro. Sacensību ideālie laikapstākļi ir 16 grādu un mazs lietutiņš, bet izskatās, ka Japānā būs vismaz 25 grādi. Labi, ka, redzot Dohas apstākļus, kur daudzi izstājās, soļošanu pārcēla no Saporo uz Tokiju, kas ir 1000 kilometru uz ziemeļiem. Dzirdēts, ka Tokijas svelmē daudzi vasarā mirstot.

Soļošanā šobrīd ļoti spēcīgi ir aziāti. Japāņi soļošanu pacēluši ar skriešanas programmām, savukārt ķīniešiem ir itāļu treneris ar lielu ietekmi soļošanā, tāpēc viņi sacensībās var neiespringt par tehniskām lietām. Lidojuma fāze ir pilnīgi visiem, bet viss atkarīgs no tā, ko redz tiesnesis. Tā kā esam maza valsts, mums nav neviena tiesneša un tiekam tiesāti pēc pilnas programmas, savukārt japāņiem, ķīniešiem atļauj daudz. Esmu drošs, ka nevienu no viņiem nediskvalificēs, tāpēc, soļojot blakus šiem sportistiem, jābūt uzmanīgam. Reizēm jāizšķiras dot viņiem ceļu, lai nezaudētu pats. Ja man sanāks cīnīties par medaļu ar kādu japāni vai ķīnieti, būs jābūt gudrākam un jāpiekāpjas. 

Diemžēl izskatās, ka no olimpiskajām spēlēm neko neredzēšu. Saporo iebrauksim tikai 3. augusta vakarā, 6. augustā jāstartē un 8. augustā jau spēles beidzas. Protams, gribējās satikt Lebronu Džeimsu un paprasīt viņam autogrāfu, bet tas ies secen. Varēšu pafotografēties ar maratonistiem un soļotājiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pārraides tiesību specifika

Ienākumi no pārraides tiesību pārdošanas ir viena no lielākajām pozīcijām pasaules profesionālā sporta finanšu bilancē. Skatītāju interese un raidsabiedrību savstarpējā konkurence par šīm tiesībām i...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā