29. maijā Rīgas lidostā atgriezās pasaules hokeja čempionāta bronzas medaļnieki. Kāds savas nogurušās acis slēpa zem brillēm, bet, neskatoties uz iepriekšējās nakts piedzīvojumiem, medaļa kaklā bija viņiem visiem. Tobrīd mazliet vairāk nekā pusei šo medaļu īpašnieku bija skaidra nākamās sezonas darbavieta, bet desmit valstsvienības dalībniekiem skaidrības par nākotni vēl nebija. Trešā vieta pasaules čempionātā bija cildinošs ieraksts katra spēlētāja rezumē, arī neliela cerība iegūt lielāku komandu uzmanību.
Jau pirms pasaules čempionāta par savu nākotni droši bija 13 spēlētāji. Septiņiem no viņiem līgums paredzēja spēlēt kādā no piecām spēcīgākajām līgām Eiropā, savukārt Artūram Šilovam un Uvim Balinskim bija kontrakti ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubiem un diezgan liela nojausma, ka jauno sezonu, visticamāk, vajadzēs sākt fārmklubos Amerikas Hokeja līgā (AHL). Vankūveras Canucks pārstāvim Šilovam čempionāts izvērtās ārpus vispārpieņemtajām normām. Glābt savu valstsvienību no vārtu zaudējumiem ir ierasta prakse, bet aizvadīt visas desmit spēles (pirmajā mačā iesaistījās no piektās minūtes – aut.) bija kas neierasts.
Iepriekš tikai trīs vārtsargi nebija Latvijas izlases vārtus pametuši visa čempionāta garumā. Trīs reizes tas bija izdevies Artūram Irbem, bet pa vienam turnīram Sergejam Naumovam un Edgaram Masaļskim. Tiesa gan, tas tika paveikts mazāk spēlēs, jo nokļūšana līdz cīņai par medaļām līdz šim mūsējiem bija tikai sapņos. Piekto reizi 24 gados par čempionāta vērtīgāko spēlētāju atzina vārtsargu, un pirmo reizi tas bija latvietis Artūrs Šilovs. Pēc šāda apbalvojuma latviešu
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!