It kā nekas drastisks nav noticis – esam veseli, ar jumtu virs galvas un ēdienu uz galda, bet, kad visu sezonu esi gatavojies kulminācijai un vienu soli pirms tās pasaule uz brīdi apstājas, sajūta patiešām ir savāda. Nav ne sāpīgās zaudējuma sajūtas, ne ilgi gaidītās un izsapņotās uzvaras eiforijas. Tagad saprotu, ka signāli, kurus saņēmu sezonas laikā, brīžos, kad likās, ka sita laukā pāris korķu, bija brīdinājums, ka gaidāms liels īssavienojums, ko nevarēs salabot, īslaicīgi atslēdzot kādu korķi. Šis pavasaris bija pārmaiņu laiks. Ne tikai mans, bet visu pārmaiņu laiks.
Pēc paziņojuma, ka hokeja klubs Kurbads aiziet no Latvijas hokeja Virslīgas, sekojošajām atbalsta vēstulēm, komentāriem, jautājumiem, aicinājumiem pārdomāt lēmumu un pateicībām manī beidzot iestājās miers. Miers, nevis tukšums vai nepadarīta darba sajūta. Ar visu, kas sekoja pēc tam, vēlreiz sapratu, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Ja kāds gaida pārsteigumus un atgriešanos tuvākajā laikā – pieturiet zirgus! Beidzot atradis laiku apskatīties, kas notiek man apkārt, sapratu, ka arī manis veidotajās sistēmās ir problēmas, kuras jāatrisina, un lietas, kas jāmaina. Lai iegūtu jaunu, cerams, augstāku kvalitāti un jaudu, esam nomainījuši vadību gan sporta skolā, gan hokeja hallē. Man, paldies Dievam, šie cilvēki nebija tālu un ilgi jāmeklē, jo jutu, ka zinu, kuri tie ir – hokeja skolu turpmāk vadīs Toms Bluks un hokeja halli Jēkabs Rēdlihs.
Šis ir cits hokeja pavasaris. Kopā ar saviem hokeja domubiedriem taisījām talku ne tikai katrs sevī pašā, bet arī pie hokeja halles – cilvēki ar hokeju sirdī savu atvaļinājumu nolēma pavadīt, halles durvīm labojot slēdzenes un krāsojot sienas. Paldies viņiem!
Iepriekšējos gados parasti jau šajā laikā biju sev galvā izveidojis skaidru vīziju par to, kādu gribu redzēt komandu, meklēju spēlētāju telefonu numurus, ievācu atsauksmes, konsultējos ar speciālistiem, puiši brauca uz pārrunām, es liku priekšā savu redzējumu, viņi savējo. Tas man deva lielu azartu, adrenalīnu un visbeidzot arī prieka sajūtu, kas bija galvenais, kāpēc to visu darīju. Pēdējā laikā prieks no šīs trīsvienības bija pazudis, bet, atstājot tikai adrenalīnu un azartu, veidojas zināma veida atkarība vai pat slimība. Liktenis šo slimību šogad izārstēja ļoti ātri, jo visi resursi aizgāja uzņēmumu restrukturizācijā, lai Covid-19 krīzes izraisītās problēmas nebūtu neatrisināmas. Vakaros braucu uz sporta skolas vecāku sapulcēm un šobrīd jau esmu tik mierīgs, ka māku to visu vērot no malas. Savā atvadu vēstulē es runāju par revolūciju. Varbūt kādam liekas, ka tie bija pārāk skaļi vārdi, bet domāju, ka šoreiz vienīgais, kas patiešām var mainīt situāciju Latvijas hokejā, ir revolūcija, jo skaidrs, ka arī pēc īssavienojuma neviens nav sapratis, ka tomēr jāstrādā pavisam citādi un jānomaina nevis kaste ar korķiem, bet jāpārvelk visi elektrības vadi un jāizrok arī stabi. Tas, protams, ir apjomīgāks darbs, kas prasa daudz vairāk resursu gan finansiāli, gan emocionāli, gan visbeidzot arī fiziski.
Daudziem nepatīk, ka uz laiku tiek atslēgta elektrība, jādzīvo tumsā un dažos pagalmos stabi ir tik dziļi iesūnojuši, ka cilvēki pat pie tiem pieraduši. Bet ticiet man – nomainot pieslēgumu, elektrība parasti mājās ir lētāka un arī labākas kvalitātes. Ceru, ka mēs visi kopā drīz sapratīsim, ka esam gatavi šīm pārmaiņām, un visi kopā tās piedzīvosim.
Noslēgumā vēlos atbildēt uz basketbola kluba Ventspils ģenerālmenedžera Ralfa Pleinica pagājušajā rubrikā uzdoto jautājumu par to, kas "valstī notiek ar profesionālo sportu? Vajag vai nevajag? Varam vai nevaram?" Ar savu lēmumu aiziet no Latvijas hokeja Virslīgas uz šo jautājumu, vismaz pats sev, esmu atbildējis – vajag, bet diemžēl vēl nevaram. Kā Ēvalds Grabovskis pirms leģendārās septītās finālspēles rakstīja puišiem: "Gribēt un varēt ir divas dažādas lietas!" Tieši tāpēc turpmāk savu laiku veltīsim jauniešu hokejam ar cerību, ka, izejot cauri jauniešu hokeja sistēmai, situācija valstī ar profesionālo sportu būs kaut mazliet uzlabojusies.