Kad Krievija 24. februāra rītā iebruka Ukrainā, Stahovskis kopā ar ģimeni atpūtās Dubaijā. No rīta pamodies, viņš telefonā ieraudzīja ziņas no vecākiem un dēla krusttēva, ka Ukrainā sācies karš un netālu dzirdami sprādzieni. Sergijs steidzās ieslēgt televīziju, kur uzmanības epicentrā bija tieši notiekošais viņa dzimtenē. Varēja redzēt sprādzienus un pārbijušos cilvēkus, kuri metas bēgt. "Pārņēma pilnīga neticība. Nezināju, ko domāt. Vienkārši nespēju tam noticēt. Uzreiz sāku apkopot informāciju. Jutos briesmīgi, jo biju prom un nevarēju palīdzēt. Vecāki un brāļa ģimene atradās Kijivā," Stahovskis atceras. Viņš atzīst, ka tobrīd nav spējis aptvert situāciju, kurā iesaistīta viņa ģimene un tuvi draugi. Viņš dzimis tieši Kijivā un tur nodibinājis ciešas draudzības saites ar daudziem cilvēkiem.
Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Stahovskis sākotnēji nav spējis iedomāties, ka šāda rīcība, ko joprojām Ukrainā izpilda diktators Vladimirs Putins, mūsdienās vispār iespējama. Viņaprāt, ja vēl Krimas aneksijas laikā varēja atrast kādu baltiem diegiem šūtu argumentāciju, kāpēc Krievijai tur jāiebrūk – reģionā dominējošā valoda ir krievu un tur liela daļa iedzīvotāju domā prokrieviski –, 24. februāra rītam ar to neesot bijis absolūti nekāda sakara. "Pat prokrieviskie ukraiņi, kuri Krieviju vērtēja augstāk par Rietumiem, metās aizsargāt Ukrainu un cīnīties pret okupantu armiju."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!