BRĪNUMBĒRNS BRŪSS MAKLĀRENS
Kad 1950. gadā Silverstonas trasē risinājās pirmais Formula 1 čempionāta posms vēsturē, uz starta izgājušo pilotu vidējais vecums bija 39 gadi! Trīs no braucējiem, kuri startēja vēsturiskajā Lielbritānijas Grand Prix (oficiālais starptautiskais nosaukums šai sacīkstei gan bija Grand Prix d’Europe), bija vismaz 50 gadu veci: Luidži Fadžoli (51), Luī Širons (50) un Filips Etanselēns (53). Savukārt sacīkšu uzvarētājam un pirmajam F1 čempionam Džuzepem Farīnam tolaik bija 43 gadi. Sacīkstes pastarītis vecuma ziņā bija 29 gadus vecais brits Džefrijs Kroslijs. Salīdzinājumam šogad pirmajā sezonas posmā Austrālijā 20 pilotu vidējais vecums bija 27 gadi. Tas gan varētu būt vēl krietni zemāks, ja ne trīs joprojām lieliskā formā esošie veterāni, kuri nedaudz «pabojā» statistiku: 43 gadus vecais Fernando Alonso (29. jūlijā paliks 44), Lūiss Hamiltons (40 gadi) un Niko Hilkenbergs (37). Piecdesmitajos gados šādu veterānu Formula 1 čempionātā bija vairums, jo pēc Otrā pasaules kara jauno braucēju paaudzes vienkārši nebija. Sacīkstēs galvenokārt piedalījās piloti, kuri ar to nodarbojās vēl pirms kara, tātad vismaz desmit gadus iepriekš. Turklāt otrs iemels, kāpēc pirmajās desmitgadēs jaunības rekordi Formula 1 čempionātā krita ļoti gausi, bija izteiktas pilotu attīstības sistēmas iztrūkums. Tolaik jaunie sacīkšu braucēji savas gaitas autosportā nereti sāka ar mazlitrāžas ielas mašīnām, kas nozīmēja, ka pirmie soļi tika sperti, esot krietni pāri tīņu vecumam. Vai esat pievērsuši uzmanību, kas ir kopīgs spilgtākajiem un ātrākajiem Formula 1 pilotiem no čempionāta pirmsākumu laikiem piecdesmitajos gados? Vairums no viņiem ir lielas miesasbūves, pat drukni un masīvi. Pirmajam Ferrari komandas pasaules čempionam (1952. un 1953. gadā) Alberto Askari bija iesauka Ciccio jeb resnītis. To pašu var teikt par argentīnieti Hosē Froilanu Gonsalesu, kurš 1951. gadā Silverstonā atnesa Ferrari komandai pirmo uzvaru, – viņa iesauka bija Pampu bullis. Arī viņa tautietis un pieckārtējais F1 pasaules čempions Huans Manuels Fanhio bija ar masīvu miesasbūvi. Tas tādēļ, ka tā laika smagnējā tehnika un garās sacīkstes prasīja lielu fizisko spēku un dabisko izturību. Videoarhīvos saglabājušās liecības ir uzskatāms piemērs, ka piecdesmito gadu sacīkšu mašīnas ar nepieradināto jaudu un salīdzinoši primitīvajām un šaurajām riepām bija ļoti grūti novaldāmi nezvēri. Plati izplestiem elkoņiem, iekrampējušies lielajā stūres ratā (protams, bez stūres pastiprinātāja) un uzmetuši saspringtu kūkumu, tā laika piloti burtiski cīkstējās ar karstajiem metāla monstriem. Turklāt šī cīņa ar konkurentiem, trasi un mašīnu notika vairāku
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!