VĒSTURISKAIS PĀRSTEIGUMS
Sporta līdzjutējiem ar jaunāku stāžu šī nenoliedzami izcilā basketbolista gaitas droši vien ir mazāk zināmas. Miglinieks saņems pabalstu par to, ka 1988. gadā PSRS izlases sastāvā uzvarēja Seulas olimpiskajās spēlēs. Par to, ka viņš zeltu ieguva citas valsts formastērpā, neviens nekad nav pārmetis. Galvenais šķērslis Igora Miglinieka jautājumā ir fakts, ka 1992. gadā, kad Latvija bija atguvusi neatkarību un mūsu basketbola izlasei tika sniegta iespēja piedalīties Barselonas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, viņš kopā ar toreiz talantīgo basketbolistu Gundaru Vētru pieņēma lēmumu pārstāvēt nevis Latviju, bet gan PSRS turpinājumu NVS jeb Neatkarīgo Valstu Sadraudzību. Kaut gan Latvija NVS neietilpa, pārstāvēt šo veidojumu tolaik izvēlējās arī astoņi citi mūsu valsts sportisti – no komandu sporta veidu pārstāvjiem arī volejbolisti Ruslans Olihvers un Konstantīns Ušakovs. Tomēr Ušakovs nebija Latvijas volejbola audzēknis, bet ieceļojis no Sibīrijas, lai spēlētu Radiotehniķa meistarkomandā, turklāt Latvijas volejbola izlasei iespēja cīnīties par olimpisko ceļazīmi 1992. gadā netika dota. Vēlāk Olihvers un Ušakovs savu lēmumu vairs nemainīja, proti, konsekventi spēlēja tikai Krievijas izlases kreklā. 1992. gada pavasaris pagāja jaundibinātās Latvijas Basketbola līgas eiforijas zīmē. Igors Miglinieks tobrīd spēlēja VEF komandā un tika gaidīts lielisks superfināls starp VEF un Brocēniem, jo šīs vienības bija savākušas bijušos PSRS laika VEF meistarkomandas basketbolistus. Tomēr lielais fināls tādā sastāvā izpalika, jo pusfināla sērijā pret Bonus komandu VEF treneris Armands Krauliņš izlaida laukumā pirms tam diskvalificēto Igoru Miglinieku. Sods tika piespriests par to, ka basketbolists esot fiziski aizskāris spēles tiesnešus. Līdz ar to, lai arī pusfinālā vefieši guva divas stabilas uzvaras, komanda saņēma tehnisko zaudējumu. Tieši tajā laikā arī pēkšņi parādījās šokējoša ziņa, ka Miglnieks un Vētra devuši priekšroku NVS.
NODEVĒJA STATUSS
Latvijas sabiedrība šo soli uztvēra ļoti negatīvi. Abu spēlētāju galvenais arguments bija, ka Latvijas basketbola izlasei ir maz izredžu tikt uz Barselonas spēlēm, bet NVS sastāvā tās esot daudz lielākas. Citādi kā par nodevējiem ne Miglinieku, ne Vētru tolaik nesauca. "Lielāku cūcību pret sevi kā ilggadēju basketbola cienītāju un pret visu latviešu tautu pat grūti iedomāties!" tolaik rakstīja kāds laikraksta Sports lasītājs. Bet, lūk, Ali Strunkes vērtējums: "Šī rīcība, kuras pamatā ir acīm redzami merkantili apsvērumi, ir šo kungu nabadzības apliecība. Tie nav nekādi latvieši, bet gan klaidoņi, kuru moto ir Übi bene, ibi patria. (Kur man labi, tur dzimtene – latīņu val.) Tajā pašā laikā, nepiedaloties Latvijas izlasē, tie pazemina tās meistarības līmeni vismaz par piecdesmit procentiem. Tā ir nodevība un dunča dūriens Latvijas basketbola mugurā! Kauns! Ceru, ka Latvijas basketbola federācija uz mūžu diskvalificēs šos klaidoņus no līdzdalības Latvijas basketbolā." Ali Strunke nav šāds tāds cilvēks. Viņš ir bijis Zviedrijas latviešu Centrālās padomes valdes loceklis, ilggadējs Zviedrijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs. 1969. gadā Strunke tika iecelts par FIBA goda tiesnesi. Savulaik apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Olimpiskās kvalifikācijas turnīrā, kas notika Spānijas pilsētā Granadā, Latvijas basketbola izlase bez Igora Miglinieka un Gundara Vētras sešās spēlēs izcīnīja trīs uzvaras un grupā palika ceturtajā vietā. Ar to bija par maz, jo vajadzēja ieņemt vismaz otro vietu, lai turpinātu cīņu par olimpisko ceļazīmi. Pirmajās trīs vietās ierindojās basketbola valstis – Itālija, Izraēla, Francija. Skaidrs, ka bēgļu trūkumu varēja just. Neviens skaidri neatbildēs – ja Latvijas izlasē viņi būtu, vai ar to pietiktu Barselonai? Izlase saskārās arī ar dažādām citām problēmām, bet, no ētiskā un patriotisma viedokļa raugoties, tas arī nav svarīgi. Tikmēr abi basketbolisti savu mērķi sasniedza, un ar NVS izlasi aizkļuva līdz olimpiskajam turnīram, kur mačā par trešo vietu piekāpās Lietuvai. Lietuviešiem tie bija lieli svētki. Mums arī.
LATVIJAS VĀRDA SPODRINĀŠANA
LOSF Sabiedriskās komitejas argumentācijā rakstīts, ka pabalsts piešķirts par izciliem sasniegumiem un Latvijas vārda spodrināšanu. Tagad gan neko vairs nesaprotu. Cik minūšu Latvijas izlases kreklā mūsu valsts vārdu ir spodrinājis Igors Miglinieks, jo Seulā zeltu viņš ieguva PSRS sastāvā? Pareizā atbilde – nevienu minūti, nevienu sekundi. Tad vai Igors Miglinieks var pretendēt uz šo pabalstu? Jā, Latvijas sportisti PSRS laikā Latviju nevarēja pārstāvēt saprotamu iemeslu dēļ. Bet kādi objektīvi šķēršļi Igoram Migliniekam bija 1992. gadā? Merkantilisms. Izvēle mantkārīgos nolūkos. Vai tas ir attaisnojums? Pieļauju, ka pēc 1992. gada lēmuma abus basketbolistus uz Latvijas izlasi vairs nemaz neaicināja. Taču tas notika tāpēc, ka basketbola, sporta sabiedrība šādu sānsoli nesaprata un nepiedeva. Ja palasa pašreizējo Igora Miglinieka argumentāciju, ko viņš paudis Latvijas Televīzijai, rodas iespaids par samērā naivu sportistu, kurš tajos tālajos laikos īsti nesaprata situāciju. Kāds ieteica, bet basketbolists akli paklausīja. Gandrīz vai jānotic, ka pirms lēmuma pieņemšanas viņam ceļā patrāpījušies nepareizie cilvēki. Nejaušība. Kam negadās? Sportisti dažkārt patiešām ar labām prāta spējām neizceļas. Mums te gan viens olimpiskais medaļnieks, gan viens pasaules čempions ar saviem izteikumiem sociālajos un citos medijos periodiski par to atgādina. To gan citos gadījumos nevar teikt par Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru. Kā basketbolisti viņi bija ļoti gudri, tāpēc arī daudz ko laukumā sasniedza. Arī trenera maizi ilgi ēduši un turpina ēst. Diez vai no stulba basketbolista var sanākt pieklājīgs treneris. Arī citās viņu sniegtajās intervijās, savulaik basketbolista statusā un tagad trenera kurpēs esot, nav radies iespaids kā par infantiliem vai naiviem cilvēkiem, kuri neko ārpus basketbola nesaprot. Tāpēc secinu, ka, pieņemot 1992. gada NVS izvēli, abi apzinājās, ka šis lēmums nav tas pats, kas aiziet paspēlēties kaimiņu sētas smilškastē. Tas bija Latvijai sāpīgs lēmums. Viņi to nevarēja nesaprast, it īpaši jau ņemot vērā emocionālo pacēlumu, kāds sabiedrībā un basketbolā valdīja 1992. gadā.
MŪSU VĒRTĪBAS
No morāles viedokļa joprojām pastāv arī jautājums, vai bija pareizi savulaik gan Igoru Miglinieku, gan Gundaru Vētru iecelt par Latvijas valstsvienības treneri? Vai patiešām trenera statuss visu maina, atceļ? Es par to neesmu pārliecināts.
Patiesībā 1992. gada notikumi bija jau pabalējuši, bet LOSF Sabiedriskā komiteja šo jautājumu neapzināti pacēlusi publiski. Skaidrs, ka Krievijas karš pret Ukrainu to īpaši saasina. Bet tāda ir dzīve, tāda ir realitāte. Igoram Migliniekam bija laba iespēja tēmu slēgt, atsakoties no 900 eiro ikmēneša pabalsta. Tas būtu tikai cēli un saprotami. Izskatītos pēc savu grēku atzīšanas un nožēlošanas. Visi to saprastu, pieņemtu. Finansiāli tas nebūtu izdevīgi, bet Igors Miglinieks no tā tikai iegūtu sabiedrības acīs. Diez vai Igora Miglinieka finansiālais stāvoklis ir tik bēdīgs, ka viņš bez 900 eiro mēnesī neiztiktu. Tagad vēl sanācis, ka seno laiku cīņu un domu biedrs Gundars Vētra arī tiek pavilkts līdzi ne tajā spožākajā gaismā. Viņam ikmēneša pabalsts nespīdēja, bet tāpat dabū pa mici. Vai patiešām turpmāk 900 eiro katru mēnesi iekritīs Igora Miglinieka bankas kontā? Tas šobrīd ir kļuvis par valstisku un ētiskas dabas jautājumu. Nedomāju, ka tas būtu pareizi. Tad, kad visvairāk vajadzēja spodrināt Latvijas krāsas, Igors Miglinieks to nedarīja. Vai Latvijai būtu jāaizmirst basketbolista liktenīgais lēmums un jākoncentrējas tikai uz viņa Seulas spēļu izcīnīto zeltu? Man tas nešķiet godīgi un taisnīgi. Vai Latvijas sabiedrība vispār ir Igoram Migliniekam parādā? Es personīgi tā nejūtos. Man ir cits viedoklis. Ko LOSF Sabiedrības padome veicina – merkantilismu, kolaboracionismu, karjerismu? Vai tās tagad ir Latvijas valsts un mūsu sporta vēstures vērtības? Izskatās, ka jā.