Plānojot pirmo treniņnometni, visu laiku piedomāju par it kā mazām niansītēm, kuras, manuprāt, bija svarīgas. Sākot jau ar to, kā pats spēlētājs jūtas, vai viņš ir pārliecināts par to, ko pats jau prot, turpinot ar – cik iedvesmojoša vide ir komandā un tai apkārt. Pirms pirmajām divām spēlēm mēģinājām iedvesmot spēlētājus, lai viņi noticētu sev. Snieguma ziņā epizodiski bija manāmi pozitīvas pārliecības uzplaiksnījumi, bet to diemžēl neizdevās nostiprināt ar rezultātu. Jāatzīst, kā ir, – šajā ziņā esam palikuši tai pašā punktā, kādā bijām pirms šīm divām spēlēm. Divām uzvarām septembrī vajadzēja būt visbūtiskākajai pievienotajai vērtībai. Tieši pārliecības iegūšana bija nozīmīgāks un vērtīgāks mērķis par punktiem tabulā.
Otrs svarīgs mērķis bija sekmēt proaktīvu sniegumu, drosmīgākus lēmumus, kas tendēti uz situācijas saasināšanu, nevis nekļūdīšanos. Šis, manuprāt, tika īstenots, veicām pirmos mazos solīšus uz priekšu. Te man šķiet svarīgi atrast pareizo balansu – lai mēs prasām no savas izlases rezultātu un kvalitāti, bet arī protam novērtēt pozitīvās lietas, kas padodas. Vērtējiet mūs kritiski, bet pamaniet arī pozitīvo!
Septembra mači manī vairoja pārliecību par to, ka Latvijai ir spēlētāji, ar kuriem tuvākajā laikā var izveidot kvalitatīvu komandas spēli. Varbūt šobrīd mums vēl trūkst spilgtu futbolistu un līderu, taču redzam, ka mums ir spēlētāji ar atbilstošu motivāciju, ambīcijām un atbilstošu meistarību, lai mēs kā komanda pakāpeniski progresētu. Viss nav tik melns, kā izskatās. Jā, spēlētāji, no kuriem pašreiz gaidām visvairāk, vēl nav sevi apliecinājuši ar rezultatīvām darbībām laukumā, bet komandas iekšienē redzu, ka viņiem ir vēlme to darīt, ka viņi ir gatavi ieguldīt daudz darba tā panākšanai. Mūsu mērķis UEFA Nāciju līgā nav mainījies – gribam uzvarēt. Un tas aizvien ir iespējams. Tiesa, pašlaik varbūt grupā un spēlēs vairs neesam tik izteikti favorīti. Lai mēs par tādiem atkal kļūtu, nepieciešams plānveidīgs un pamatīgs darbs: komandas iekšienē un individuāli ar katru spēlētāju. Pēdējam pievērsīšu pastiprinātu uzmanību – lai viņi individuāli progresētu, lai spēlētu gudru un ātru futbolu, lai pieņemtu pareizākus lēmumus laukumā. Neskatoties uz situāciju tabulā, mūsu mērķis būs cīnīties par uzvaru katrā mačā un visā grupā.
Lai Latvijas izlase izrāptos no šīs bedres, jāuzlabo mentālā puse, un tas ir iespējams tikai caur uzvarām, caur pozitīviem rezultātiem. Ja ne šajā turnīrā, tad kur lai mēs to uzlabojam?
Pirmie mači norādīja uz skarbo realitāti – pats no sevis nekas neatrisināsies. Ne laiks, ne treneru maiņas visas brūces nedziedē. Abi mači tikpat labi varēja beigties arī ar mūsu komandas uzvarām, bet tas neatrisinātu problēmas. Tomēr tad mēs iegūtu papildu pārliecību, kas ir svarīgi. Ja man vajadzētu izvēlēties: divas neizteiksmīgas uzvaras vai neizšķirti ar labu sniegumu – izvēlētos pirmo. Taču mums kā komandai situācija jāanalizē racionāli, nevis uz emociju pamata. Jāsaprot, kas tieši spēlē nepadevās, kā to risināt. Un mēs to, ticiet man, jau darām! Vissvarīgākais – mums jāsaprot mūsu spēcīgās puses komandai un katram individuāli. No tā izriet tālākās attīstības plāns. Šobrīd mums nav pamata būt pārmērīgiem romantiķiem un cerēt, ka visus uzvarēsim tā, kā to gribam. Mums jādomā, ko jau protam un kā caur to izspiest panākumus. Tas ir arī mūsu galvenais uzdevums šoruden – iemācīties visās 50 pret 50 situācijās aukstasinīgi nospēlēt aizsardzībā, pieturēt bumbu un realizēt tās vārtu gūšanas iespējas, kuras paši sev radām.