Tavs tēvs bija treka riteņbraucējs, mamma – daiļslidotāja. Vai, izvēloties dēliem sporta veidu, uzvarēja mamma?
Pie tā tiešām vairāk vainīga mamma. 1996. gadā bijušās ātrslidotājas Lāsma Kauniste, Karīna Palasius un Jana Migliniece Daugavas stadionā rīkoja masu slidotavas pasākumus. Centrā slidot varēja ikviens, kurš samaksāja, bet hokeja laukuma ārmalā notika ātrslidošanas/šorttreka treniņi. Sākumā viņas pamanīja, ka mans brālis labi slido, un loģiski, ka es kā jaunākais sekoju līdzi. Viena nedēļas nogale, otra, un tad jau pamazām āķis bija lūpā.
Tomēr tavu sporta karjeru palīdzēja attīstīt tētis.
Atceros vēl laikus, kad viņš strādāja par treneri riteņbraukšanā. Tēvam netālu no mūsu dzīvesvietas bija treniņu bāze, skolas pagrabā viņš īrēja telpas, kur skrūvēja riteņus. Es tur redzēju sportistus velodrēbēs, ar sporta riteņiem, šad tad man nācās sēdēt mašīnā, kad tēvs treniņos viņus vilka, attīstot sprinta īpašības. Esot apkārt riteņbraucējiem, arī pats imitēju, ka esmu sportists, – vilku galvā ķiveri, staigājot pa māju, liku zeķēs klucīšus, lai pēdas klab kā velokurpes. Iedvesmojos no apkārt esošajiem sportistiem, arī pats sevi iztēlojos kā sportistu.
Manas autoritātes tolaik bija Latvijas vadošie riteņbraucēji – Romāns Vainšteins, Dainis Ozols, Kaspars Ozers. Kad ieraudzījām kādu profesionālu riteņbraucēju, allaž ar brāli apbrīnojām, kas par ričuku, kas par inventāru.
Paspēji vēl izbaudīt Ventspils velotreku?
Paspēju! Esmu pa to braucis ar trīsriteni. Ja Latvijā joprojām būtu treks, pastāvētu liela iespēja, ka es būtu aizgājis uz treka riteņbraukšanu. Jauniešu gados aktīvi piedalījos kalnu divriteņu sacensībās un ar panākumiem cīnījos pret valsts spēcīgākajiem riteņbraucējiem. Mani aicināja pāriet uz šoseju, bet šorttreks tajā laikā likās daudz pievilcīgāks.
Var teikt, ka pasaules čempione Lāsma Kauniste bija šorttreka aizsācēja Latvijā?
Viņa kopā ar abām pārējām trenerēm nospēlēja ļoti lielu lomu, ka mūsu valstī uzzināja par šorttreku.
Sporta veida pirmsākumos noteikti bija daudz interesantu piedzīvojumu.
Īpaši spilgtā atmiņā ir agrie rīti un mūžīgā cīņa par cieņu – neviens nezināja, kas tas šorttreks tāds, bet mēs vienmēr ieņēmām kareivīgu aizstāvības pozu, jo uzskatījām, ka šorttreks ir īpašs sporta veids! Atceros, sporta pilī bija plānots treniņš, un es to gaidīju, bet hokejisti palika piecas minūtes ilgāk par viņiem paredzēto laiku, negāja nost no ledus. Tad nu es, mazs knariņš, par sevi vecākam hokejistam apņēmīgi stāstīju, ka esam šorttrekisti. "Ejiet uz dīķi slidot," viņš teica, bet es atbļāvu pretī, lai pats iet uz dīķi slidot. (Smejas.) Kad kāds no mūsējiem aizbrauca uz starptautisku nometni, atbraucot atpakaļ, viņš visiem pārējiem mācīja, ko jaunu apguvis. Tagad liekas smieklīgi, bet tolaik to uztvērām ļoti nopietni.
Kurā brīdī sāki domāt, ka ātrslidošana tev varbūt atbilst labāk?
Par to pateicīgs esmu tā brīža trenerim Jerūnam Oteram, kurš mani ievirzīja domāšanā uz sportu skatīties plašāk – apvienot vairākus sporta veidus un integrēt tos treniņos. Gatavojoties Vankūveras olimpiskajām spēlēm, trenējāmies vietā, kur ir arī lielais laukums. To izmantojām, man labi padevās un radās interese arī no ātrslidošanas puses – daudzi jautāja, kas tas tāds par latvieti, vai negribu slidot. Vienā brīdī bija jāveic izvēle, vai pamēģināt ātrslidošanu uz pilnu laiku. Sapratu, ka, ja nepamēģināšu, nekad neuzzināšu, kā būtu, un vienmēr paliks nepiepildīta sajūta. Pamēģināju un sapratu, ka ir labas perspektīvas.
2010. gadā, kad Vankūverā vienā dienā startēji gan ātrslidošanā, gan šorttrekā, nokļuvi visas pasaules ziņu virsrakstos.
Tas noteikti nebija, lai piesaistītu uzmanību, negaidīju, ka tā būs tik liela. Piemēram, tikko popularitāti bija ieguvis tviteris, un man, ja nemaldos, Reuters piedāvāja dot savu kontu, lai tajā dienā tvītoju dienas grafiku. Tomēr atteicos, jo man bija jākoncentrējas startiem. Pati doma dzima trenerim Jerūnam, kurš teica, ka man sanāk abi sporta veidi un jāmēģina abi, – ilgi nedomāju un teicu, ka darām. Tā bija brīnišķīga pieredze, turklāt esmu ierakstījis savu vārdu olimpisko spēļu vēsturē.
Vai dažreiz gadās padomāt, ka 2018. gadā biji mirkļa tiesu no olimpiskās medaļas, kas, visticamāk, mainītu tavu dzīvi?
Jā, gadās fantazēt, kā būtu, ja būtu. Tas noteikti pamainītu dzīvi, bet man pašam būtu vēl lielāks gandarījums par savu karjeru. Neviens nezina, kā būtu, šobrīd varu tikai ļaut vaļu fantāzijām. Jebkuram sportistam olimpiskā medaļa ir īpašs notikums, īpaši tādiem, kas savā sporta veidā nav ļoti dominējoši un izšauj reizi sezonā, kā toreiz bija man.
Esi nesis Latvijas karogu divās olimpisko spēļu noslēguma ceremonijās.
Vankūverā man tas likās kā pagodinājums, kaut gan biju viens no pēdējiem sportistiem, kurš vispār palicis uz vietas. Citādas atmiņas nāk līdzi no Phjončhanas. Olimpisko spēļu izskaņā pēcgarša ir tāda, kāds bijis pēdējais starts, bet es pēc masu starta jutu lielu sarūgtinājumu. Ja būtu bijis tikai viens starts un ceturtā vieta, tobrīd atrastos pavisam citā noskaņojumā. Tāpēc otrajā reizē noslēguma ceremoniju nevarēju izbaudīt, bija sajūta, ka karoga nešanu neesmu pelnījis.
Kaut gan ātrslidošana kā kontakta sporta veids ir tikai vienā disciplīnā, tev no traumām nav izdevies izvairīties.
Diemžēl nē. Divas reizes mani ar ļoti līdzīgu manevru un pārgalvīgu rīcību satraumējis viens un tas pats cilvēks. Šīs abas traumas bija ļoti nopietnas, bet, protams, gadījušās arī situācijas, kurās man paveicas un no traumām izvairos.
Ir izdevies pilnībā atlabt no šī pavasara traumas?
Esmu iedzinējos pret citiem sportistiem, jo gatavošanās tika uzsākta vēlāk, pēc trīs mēnešu pauzes. Uzdevums ir sarežģītāks, vēl neesmu līdz galam ieskrējies. Kāja par sevi manīt liek arvien mazāk un mazāk, bet nevaru teikt, ka ir tāpat kā pirms tās.
Jautājums, ko dzirdi reizi četros gados, – šī būs pēdējā sezona tavā karjerā?
(Smejas.) Gribētu domāt, ka jā. Tomēr iepriekš jau esmu diezgan skaļi izteicies, ka beigšu karjeru, tāpēc tagad zinu, ka pilnīgi skaidru atbildi došu vien tad, kad būšu par 100% izlēmis. Šobrīd to apgalvot vēl nevaru.
Vai ātrslidošana Latvijā turpināsies pēc tevis?
Būs neliela pauzīte, bet gribas ticēt, ka turpinājums sekos, kaut vai tāpēc, ka kaimiņos Tallinā ir ātrslidošanas laukums. Slidotgribētāji Latvijā ir, tikai jāsakārto organizatoriskie jautājumi, lai varētu konstruktīvāk un mērķtiecīgāk virzīties uz priekšu. Slidošanas federācija bija viena no pirmajām, kas Latvijā tika dibināta, tai ir ļoti senas tradīcijas, tāpēc uzskatu, ka ātrslidošanas senās tradīcijas nedrīkstētu pilnībā iznīcināt. Slidošanas kultūra valstī jāsaglabā kaut vai tāpēc, lai mums būtu hokejisti, daiļslidotāji un šorttrekisti.
Un tev ir motivācija pielikt savu roku, lai ātrslidošana nepazustu?
Man ir gan motivācija, gan milzīga bagāža ar zināšanām un kontaktiem. Es vēlētos un arī man vajadzētu to visu nodot tālāk.
Noteikti tev Latvijā nav tā, ka mazi bērni pazīst uz ielas, bet ko ātrslidošana nozīmē Nīderlandē?
Tas ziemā ir viņu galvenais sporta veids, viņi ar to identificējas. Pērnajā ziemā Nīderlandē pirmoreiz pa ilgiem laikiem aizsala kanāli un citas ūdens krātuves – uzreiz bija redzams, cik tas dziļi iesakņojies viņu kultūrā, jo slidot brauca miljoniem cilvēku, visās pilsētās visi kanāli bija pilni ar slidotājiem. Viņiem ir vienalga, uz ledus lien arī tad, kad tas ir pavisam plāns. Tā kā mēs dažreiz brīnāmies par bļitkotājiem.