Visa dzīve ap peldēšanu
Esmu jelgavnieks, un šeit ir senas peldēšanas tradīcijas – Zelma Ozoliņa, Arsens Miskarovs, Agnese Ozoliņa. 2004. gadā uz Atēnu olimpiskajām spēlēm aizbraucām pat trīs Jelgavas peldētāji, jo kopā ar mani bija arī Guntars Deičmans un Agnese Ozoliņa. Ja godīgi, man gan olimpiskās spēles nebija bērnības sapnis. Jā, uz Atēnām varbūt arī gribējās, bet, kad tur nokļuvu, sapratu, ka tas nav man – mani vienmēr vairāk saistījušas īsā ūdens (25 metru baseina) sacensības, jo tajās svarīgāks ir tehniskais izpildījums, savukārt olimpiāde notiek garajā ūdenī (50 metru baseinā). Olimpiskās spēles ir liels šovs.
Par tevi kā sportistu apkārtējie interesējas tikai reizi četros gados, turklāt es vienmēr vairāk braucu kā tūrists, tāpēc neradās sajūta, ka esmu kādam vajadzīgs. Dodoties uz pasaules un Eiropas čempionātiem, jutos vairāk novērtēts. Arī pats nevienā olimpiskajā startā nenopeldēju ar labāko laiku. Pirms Pekinas spēlēm vispār normatīvu pēdējā mirklī izpildīju sacensībās, kas nebija iekļautas oficiālajā kalendārā, bet tāpat pēkšņi izdevās dažu dienu laikā aizbraukt uz spēlēm. Tā brīža apstākļiem rezultāts bija izcils, bet man tas nebija svarīgākais starts
Savas karjeras laikā nebiju profesionāls sportists, jo neviens nekad man nemaksāja. Tomēr visa dzīve ritēja ap peldēšanu, un arī naudu galvenokārt pelnīju tajā jomā – ar peldēšanas un fitnesa privātstundām, trenēšanu klubā. Pēc karjeras beigām vēl vairākus gadus Atlantā turpināju trenēt peldētājus, bet pirms septiņiem gadiem iesaistījos nekustamo īpašumu biznesā un aizgāju tirgot mājas, sportam pieliekot palielu punktu.
Ceļā pēc pasaules rekorda
Paldies pandēmijai, ka radās neziņas periods un man īsti nebija, ko darīt. Baseini un sporta zāles bija vaļā, uzturēju sevi formā un sajutu atgriežamies vēlmi startēt un trenēties. ASV biju pavadījis 18 gadu un pēkšņi daļu pandēmijas nodzīvoju Latvijā. 2020. un 2021. gadā sekmīgi startēju sacensībās Rīgas sprints, kas spēka ziņā ir līdzīgs Latvijas čempionātam, bet šogad pēc daudzu gadu pārtraukuma atgriezos arī Latvijas čempionātā īsajā baseinā, izcīnot zeltu 100 metros tauriņstilā un sudrabu divreiz īsākā distancē. Kvalificējos arī 50 metru brīvā stila finālam, tomēr tajā nepiedalījos, jo manā vecumā atjaunošanās nenotiek tik ātri. Mana šīs vasaras prioritāte ir augustā Romā gaidāmajā Eiropas čempionātā pārsist savas vecuma grupas pasaules rekordu. Latvijas čempionātā 100 metru distances vidū sajutu, ka vairāk jāatpūšas, tāpēc sacensības bija ļoti noderīgas, lai saprastu, ko vēl nepieciešams uzlabot.
Redzu, ka puišiem Latvijā līmenis nav slikts, bet tas varētu būt arī labāks. Mums ir vairāki talantīgi peldētāji, bet jāpanāk, ka viņi nobriest un izaug, nevis pēc skolas beigšanas sportu pamet. Katram tam ir savs iemesls – mācības, darbs, finanses. Tomēr iemesls nav svarīgs, ja prom aiziet gandrīz visi. Tāpēc radās iniciatīva, ka piedāvāšu 500 eiro prēmiju katram peldētājam, kurš pārspēs kādu no septiņiem man joprojām piederošajiem Latvijas rekordiem. Man jaunībā nauda bija liels stimuls, domāju, ka šobrīd nekas nav mainījies.
Talantu netrūkst
Pabeidzot vidusskolu, jaunie peldētāji vai nu iet mācīties tālāk, vai strādāt. Vecāki viņus vairs neatbalsta, turklāt daudzas pašvaldības peldētājiem palīdz tikai līdz vidusskolas beigšanas vecumam. Tas ir sviests! Arī klubu sistēma Latvijā nav izveidota, ir tikai sporta skolas, kas, manuprāt, īsti nestrādā, kā vajadzētu. Kur šim peldētājam tālāk palikt? Nav klubu sistēmas, nav pašvaldības atbalsta, tātad vai nu jātrenējas vienam pašam, vai jābrauc prom. Visiem iesaku doties studēt uz ASV, kur tiek garantēti četri gadi labā sistēmā ar labiem treneriem. Mums šobrīd ir tiešām talantīgi jaunie peldētāji – Jelgavā Matīss Kaktiņš, Nikolass Deičmans, Nikola Elpe, Valmierā Kristaps Miķelsons, Reds Rullis, Rīgā arī neskaitāmi daudz, tādi kā Toms Veinbergs, Kārlis Ādamsons. Gandrīz katrā peldēšanas veidā varu nosaukt divus. Es viņu progresam sekoju līdzi, būtu forši, ja tas tiktu novests līdz profesionālam līmenim. 18 gadu vecumā reti kurš sasniedz augstāko klasi, briedums iestājas starp 20 un 25 gadiem, tomēr viņi šeit nevis turpina attīstīties, bet iet strādāt.
Paldies Dievam, daudzkārtējā Latvijas rekordiste un olimpiete Ieva Maļuka izlēmusi pārvākties uz ASV un nākamos četrus gadus būs Arizonā, kur mācīsies un peldēs. Esmu drošs, ka viņas līmenis tur augs. Ilgi Ievu bakstīju, bet tikko uzzināju, ka ir pieņemts lēmums un šogad pēc Eiropas čempionāta viņa brauks mācīties. Ceru, ka viss izdosies! Sieviešu komanda tur ir stipra. Viņa nebūs pati labākā, kas ir labi, – varēs dzīties pakaļ komandas biedrenēm, un tas pacels viņas līmeni. Latvijā viņai nav neviena. Ja man Ģirts Feldbergs saka, ka viņam patīk ar Ievu sparingot… Piedodiet! Viņai vajag arī sievietes, ar ko sacensties.
Palīdzēt Latvijas peldēšanai
Gadu nodzīvoju Latvijā, drīz braukšu atpakaļ uz ASV. Dalīšu laiku starp divām valstīm, jo man ir sniegta diezgan liela brīvība. Tikko Jelgavā izveidojām vecmeistaru peldēšanas klubu Mitau Swim, ar septembri mums piešķirts viens celiņš Latvijas Lauksaimniecības universitātes peldbaseinā. Jā, tas ir forši, tomēr nav jēgas taisīt lielāku klubu, ja Latvijā nav kur trenēties. Mazie baseini (ar dažiem celiņiem) laiku pa laikam valstī rodas, tomēr par nopietnākiem plāniem varētu domāt vien pēc olimpiskā izmēra baseina uzcelšanas. Pašlaik vēl domāju, kā pats varu atbalstīt Latvijas peldēšanu un jaunos sportistus. Labprāt to darītu finansiāli, ar trenēšanu un padomu došanu, nevis politisko iesaisti. Ir idejas, ir runāts ar federāciju, tagad bakstos, apspriežos ar sportistiem, lai saprastu, kas ir labāk. Palīdzēšu, kā varēšu.
500 eiro par mana Latvijas rekorda pārspēšanu ir maza nauda, bet vismaz simbolisks žests. Ja sportistiem šāds žests patīk, domāsim nākotnē arī ko lielāku. Šim aicinājumam nav beigu termiņa un sacensību ierobežojuma. Uzzinot par manu iniciatīvu, tai uzreiz pievienojās arī Ņikita Gorbatko – savulaik viņam palīdzēju attīstīties peldēšanā, tagad abi esam draugi. Viņš ir gatavs piešķirt papildus 250 eiro, ja rekorda labotājs būs nopeldējis distanci noteiktā laikā, turklāt izdarījis to 2022. gadā. Tomēr tas, ka viņš uzlika derīguma termiņu, nenozīmē, ka šis termiņš nepabīdīsies, ja pārspēšana notiks nedaudz vēlāk.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!